Agnesi Kviesi nedefinē ne militārā karjera, ne Ģimeņu un bērnu attīstības centrs (ĢBAC) „Brīnumiņš”, ne arī nule kā piešķirtais Triju Zvaigžņu ordenis. Viņu atklāj pašas veiktā sevis inventarizācija, vēlme nemitīgu rosīšanos un fona troksni atšķaidīt ar svētdienas mierīgajiem rītiem un putnu balsīm sev apkārt. Kustība gan ķermenī, gan prātā būs viņas sabiedrotā vienmēr, tikai ar gadiem jāiemācās kādā brīdī pateikt: es negribu, es nevaru. Tā nav vājuma pazīme, tieši otrādi, tā ir spēja godīgi sev atbildēt uz dzīves uzdotajiem jautājumiem.
To, ka Agnesei Kviesei, ĢBAC „Brīnumiņš” dibinātājai un Nacionālo bruņoto spēku Jūras spēku Jūras novērošanas un sakaru dienesta jūras novērošanas grupas priekšniecei, piešķirts valsts augstākais apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis – viņa uzzināja pēc maiņas, telefonā atjaunojot mobilos datus. Tur, 7.30, jau bija sabiruši pirmie apsveikumi un suminājumi. Agnese bilst, ka piešķirtais apbalvojums pašas kritiskajai pusei vēl jāpieņem, vēl jāpastrādā ar sevi.
Apbalvojums Agnesei tiks pasniegts valsts svētkos, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 34. gadadienā 4. maijā.
„Pieņemt un pateikties – šie bija pirmie vārdi, kas ienāca prātā, uzzinot šo ziņu. Ja par kaut ko esmu pelnījusi šo apbalvojumu, tad droši vien par to, ka neesmu padevusies. Bez komandas neko nebūtu sasniegusi. Ir divas iespējas – vai nu piedzimt par līderi, vai izveidoties par to dzīves laikā. Īsti nezinu, kurš variants attiecināms uz mani. Varbūt jau piedzimu ar šo gēnu un kāds dzīves periods manī šīs prasmes attīstīja un pilnveidoja. Iespējams, dzīves ceļā bija citi motīvi, kas mani virzīja,” saka Agnese.
Iemesls augstajam apbalvojumam ir Agneses radītais ĢBAC „Brīnumiņš”, kas sniedz neizmērojamu atbalstu īpašajiem bērniem un viņu vecākiem. Kad pirms 21 gada evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Māris Ludviks Agnesei teicis, ka Dievam viņai ir kāds īpašs plāns, viņa tam neticēja. Tomēr pēc laika, no rīta pamostoties ar skaidru vīziju par to, ko vēlas un kas jādara, Agnese ļāvās notikumiem. Visticamāk, Māra agrāk teiktie vārdi iedrošināja un ļāva apjaust, ka var izdoties. Tādam arī ir jābūt līderim: jāiedvesmo un jāiedrošina, nav jāskrien pa priekšu, bet jābūt komandai aizmugurē kā balstam. Jāspēj ieraudzīt, kad kādam nepieciešams pamudinājums, kad jādod iespēja atgūt spēkus. Tāda arī ir Agnese savai komandai.
ĢBAC „Brīnumiņš” nav stāsts par nemainīgu un stabilu finansējumu, tā nav valsts iestāde, kam garantēta darbība dažādās situācijās. Tā ir bijusi Agneses cīņa 21 gada garumā: par iespēju atalgot speciālistus un nodrošināt tik nepieciešamos pakalpojumus vajadzīgajā apjomā visiem Talsu novada bērniem, kuriem tie ir vitāli vajadzīgi.
„Kad atbalsta kādu mūsu projektu, zinām, ka noteiktu laiku speciālistiem būs darbs, bet ne ilgtermiņā. Kolēģi saka, ka Agnese jau vienmēr kaut ko izdomās, bet tās ir ļoti lielas gaidas no manis, tā ir ļoti liela atbildība. Katru darbinieku laižu caur sevi, zinu viņu ģimenes un notiekošo. Profesionāls vadītājs ir vientuļš vadītājs, kurš var salīdzinoši viegli pieņemt lēmumus, izdot rīkojumus, bet te tā nevar strādāt. Mūsu pakalpojumi ir empātijas, cilvēcības caurvīti. Katrs jaunais bērniņš nāk ar savu sāpi, ko izdzīvojam kopā. Nesen satikos ar mūsu bērniņu, kam ir onkoloģiska saslimšana. Tas atkal mani nolika uz bremzēm. Kā palīdzēt, lai viņam šis smagais ķīmijterapijas ceļš būtu vieglāks? Esmu ļoti emocionāla un impulsīva, bet komandā ir cilvēki – stopkrāni, kas visu saliek pa vietām. Te ir jābūt komandas spēlētājam, jābūt uz viena spēles laukuma. Speciālisti mijiedarbojas kompetenču līmenī, līdz ar to varam panākt ātrāku progresu. Visus šos gadus Talsu novada pašvaldība ir atbalstījusi mūsu pakalpojumu sniegšanu bērniem. Tā ir ļoti liela garantija, bet no viena bērna esam izauguši līdz 104,” atklāj A. Kviese.
Divi cilvēki, divas sejas – tā ir Agnese, kura, nomainot sievišķīgi spilgtu kostīmu pret formu, ik pēc trīs dienām dodas uz Liepāju un kļūst par Jūras spēku Jūras novērošanas un sakaru dienesta jūras novērošanas grupas priekšnieci. Jūras spēku formu Agnese nes ar lielu lepnumu, tā pastiprina piederības izjūtu Latvijai. Vienlaikus tā arī disciplinē, izkopjot māku to nest ar cieņu un pārliecību.
Jūras novērošanas un sakaru dienesta uzdevumi ietver gan jūras un ekskluzīvās ekonomiskās zonas radiotehnisko un vizuālo novērošanu, gan informācijas uzkrāšanu, gan sakaru uzturēšanu un palīdzības sniegšanu Meklēšanas un glābšanas operācijās.
„Bez militārās karjeras arī „Brīnumiņa” nebūtu,” Agnese atzīst, ka tieši dienests viņai palīdzējis uzaudzēt muskuļu masu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja „Brīnumiņā” Agnese ir gribējusi vairākkārt pacelt balto karogu, tad armijā tā nav bijis, tā ir kā spēcīgs balsts viņas emocionālajai pusei.
Jūras spēkos Agnese nokļuva, pateicoties mammas māsai, kura tolaik, kad Agnese strādāja par sporta skolotāju Talsu pirmsskolas izglītības iestādē, jau dienēja. Ceļš līdz pašreizējai bocmaņa pakāpei nav bijis viegls, bet, par spīti grūtībām, Agnese zina: ja vadība viņā saskata potenciālu, tad šo uzticību pievilt būtu vieglprātīgi. Tās dēļ viņa ir smagi strādājusi un trenējusies, lai stundas laikā noskrietu vairāk nekā septiņus kilometrus pilnā ekipējumā un ar 20 kilogramus smagu somu plecos, tās dēļ viņa ir mācījusies atšķirt bruņu tehniku un apguvusi dažādas taktikas un citas militārās zināšanas. „Nemitīga cīņa ar sevi, disciplīna,” bilst Agnese, bet armijā nekas nav neiespējams, ja vien ir atbilstošs veselības stāvoklis un augsta motivācija. Viņa zina – ar grūtībām ir jāsatiekas aci pret aci, tās nedrīkst apiet, jo tikai tā cilvēks kļūst stiprāks un varošāks.
Pārvarot izaicinājumus, Agnesei ir grūti saprast, kāpēc, domājot par dienestu, joprojām kultivējam sevī padomju laika stereotipus un neiedrošinām jauniešus valsts aizsardzības dienestam.
„Esmu sistēmas cilvēks. Man patīk lietu kārtība, disciplīna, skaidras regulas, noteikumi, reglamenti. Protams, pirmajos gados nereti šaubījos, vai šis ir mans ceļš, bet jāpaiet laikam, kamēr apliecini sevi. Ir grūti pakļauties komandām, ja redzu, ka lēmums nav profesionāls, bet balstīts emocijās. Armija, tāpat kā es, šajos gados ir ļoti attīstījusies, vadības līmenī strādā izcili profesionāļi. Ar lielu cieņu un pietāti izturos pret komandieru lēmumiem, ir jāpieņem sava vieta šajā struktūrā, tad arī pakļaušanās nav apspriežama. Armija noliek rāmjus, bet, ja vadība respektē un ciena tavu viedokli, ļoti daudz lietu var mainīt un ietekmēt.” Papildu tam, armijā var iegūt iemaņas ne tikai valsts, bet arī ģimenes aizsardzībā, tā palīdz pārlauzt ikkatrā esošos “es nevaru, es negribu, man nesanāks”, iemāca, kā aizstāvēt un attīstīt sevi.
„Man dzīve līdz armijai neiedeva tās kvalitātes, ko iedeva armija. Skola manī neattīstīja ne līdera prasmes, ne izturību, ne spēku, ne fizisko sagatavotību,” bilst Agnese, atklājot, ka ļoti priecātos, ja arī kāda no viņas meitām sekotu viņas pēdās.
Sevis inventarizācija, ne retrīti un manifistēšana, ir tā, kas Agnesei palīdz salikt visu pa plauktiņiem. Garās stundas ceļā uz un no maiņām Liepājā izsmeļ un ar katru gadu atjaunošanās kļūst aizvien grūtāka.
„Beidzot laikam saprotu, ka novecoju, tāpēc plānoju godam nopelnīt izdienas pensiju un pēc diviem gadiem un četriem mēnešiem doties pelnītā atpūtā. Tad armijā būšu nostrādājusi vairāk nekā 26 gadus. Paaudzēm ir jāmainās, ir jānāk jauniem cilvēkiem. Godīgi pašam jāuztaisa inventarizācija sevī. To arī armija ieliek cilvēkā – patstāvību lēmumu pieņemšanā, lai cik smagi tie arī būtu. Kādreiz šķita, ja aiziešu pensijā, sajukšu prātā, ņemot vērā manu kustību un nemitīgo darīšanu. Nē, viss mainās. Gribu būt mājās, gribu vienkārši sēdēt dārzā un ierakties peonijās, un būt ar sevi. Kādreiz, ja nebiju kustībā, tad vismaz austiņas bija iespraustas ausīs, kaut ko klausījos, šķita, ka visu citādi palaižu garām. Tagad saprotu, ka man tas traucē dzīvot, gribu dzirdēt putnus, lapu čaboņu, vēju. Tas, kas kādreiz šķita neiespējami, tagad ir tas, ko vēlos,” Agnese pasmaida. Ģimeniski svētdienas rīti ar pašceptu maizīti, būšana par mammu un vecmammu, dalīšanās prieks ar draugiem: to vēlas Agnese.
Pirms diviem gadiem forumā „Līdere” Agnese satikās ar pirmo inventarizāciju sevī. Saprata, ka ir izdegusi, jo pēc maiņas dienestā uzreiz devās uz „Brīnumiņu”, tā neļaujot sev atjaunoties. 17 gadi šādā maratonā ir pietiekami, lai pazaudētos.
Tobrīd viņai bija jāapgūst citas kompetences: bija jāiemācās ļaut sev atpūsties, uzticoties komandai, kas tādējādi vairoja savas stiprās puses un patstāvību. Laika gaitā Agnese ir pieņēmusi savas robežas un nevēlas tās pārkāpt, jo tikai pašas izvēle ir, vai darīt pakāpeniski, vai cīnīties pret apstākļiem, tā sevi vēl vairāk iztukšojot.
Pagājušajā gadā Agneses ģimene saskārās ar ļoti lieliem pārdzīvojumiem, kas lika apjaust, ka patiesībā cilvēks var paļauties tikai pats uz savu spēku un nespēku un ka pat visspēcīgākie cilvēki var kļūt vāji. „Tad ir satikšanās ar bezspēcību, ciešanām, sāpēm, zaudējuma izjūtu, bailēm. Ir smagi pieņemt stiprā pleca zaudējumu un satikties ar savu nevarēšanu, lūgt palīdzību.” Agnese zina: ir jāļauj sev nogurt, atzīt, ka nav spēka, reizi pa reizei ir jātiekas ar savām emocijām un, ja nepieciešams, jāpasēž peoniju dobē un jāļauj asarām vaļu. Tā var un tā drīkst.
Agnese nebūtu Agnese, ja viņas pirkstu galos jau nerosītos nākamā ideja. Pēc trīs gadiem ikviens varēs doties pie Agneses, lai iegādātos siltumnīcā audzētas ekskluzīvu vīnogulāju šķirņu vīnogas. Piesaistot Eiropas Savienības projektu finansējumu, jau maija beigās Kviešu ģimenes sētā sliesies 60 metrus gara siltumnīca, un, kas zina, varbūt izdosies īstenot ieceri par nelielas viesu mājas atvēršanu.
„Nezinu, kā tas viss beigsies, eju absolūti nezināmajā. Ja klausītos, ko man cilvēki saka, tad neko dzīvē nebūtu sasniegusi,” viņa ir pārliecināta, zinot, ko nozīmē iekrist peļķē un no tās piecelties.