Aicinām piedalīties sarunā par Cilvēka dzīves rituma, mūža pašu viduci. Šteiners šo mūža viduci iedala vecumposmā 21–42 gadi. Šajā vecumposmā cilvēks nododas zemes uzdevumu veikšanai. To sauc arī par vidusdzīves krīzes posmu, kurā cilvēkā parādās šaubas par to, vai atlikušo dzīvi viņš tiešām dzīvos tāpat kā līdz šim – darīs to pašu darbu un dzīvos kopā ar to pašu dzīvesbiedru. Iekšēji rodas jautājums: „Vai tiešām tā ir lemts?”
Cilvēks vēlas, lai viņš zinātu, kas ir viņa patiesais dzīves uzdevums šajā pasaulē. Šajā vecumā cilvēki bieži saslimst ar hroniskām slimībām, nododas vēl intensīvākam darbam vai iegrimst atkarībās.
Kā cilvēks reaģēs uz šiem jautājumiem, kas mostas viņa iekšienē, tas arī noteiks tālāko dzīves gaitu – vai nu viņš vēl vairāk saistīsies ar šo zemi un aizies dziļāk materiālismā, vai arī ieraudzīs savu garīgo esību, un atlikusī viņa dzīves daļa būs pakāpeniska atgriešanās garīgajā pasaulē.
Cilvēkam jāveic šī izšķiršanās. Psiholoģiski viņš iet tam pretim, un viss ir atkarīgs no tā, kā viņš reaģēs. Kā cilvēks pārdzīvo šo dzīves posmu, ietekmēs viņa turpmāko likteni – vai viņš kļūs arvien apgarotāks un sasniegs jaunas virsotnes, vai arī, kā bieži notiek materiālistiskajā dzīvesveidā, viņš ar laiku varētu iestigt depresijā un piedzīvot demenci, kā to apliecina modernās psiholoģijas pētījumi.
Aijai Rancānei brīnišķīgi izdodas dalīties savā pieredzē un teorētiskajās nostādnēs.
Izmanto šo iespēju!
Gaidīsim Tevi 19. janvārī, Ģipkā, plkst. 12.00, mīļajos Ģipkas „Dzintaros”. Ar gardo Anitas grūbu putru un siltu tēju.
Esi klātesošs
