Ārpusģimenes aprūpe – aprūpe, kas bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem tiek nodrošināta pie aizbildņa, audžuģimenē vai bērnu aprūpes iestādē.
Bāriņtiesu likuma 37. pants nosaka, ka, ja vecākam ir veselības problēmas, kuru dēļ viņš nevar bērnu aprūpēt, tad pēc vecāku lūguma bāriņtiesa lemj par bērna ārpusģimenes aprūpi.
Bāriņtiesu likuma 54.pants nosaka:
- Lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi pieņem tās pašvaldības bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta bērna vecāku dzīvesvieta.
- Ja bērnam nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība, lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi pieņem bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta dzīvesvieta tam vecākam, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas.
- Ja bērna vecāku dzīvesvieta ir deklarēta dažādu pašvaldību administratīvajās teritorijās, lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi pieņem bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā ir deklarēta dzīvesvieta tam vecākam, pie kura bērns dzīvo.
- Ja bērna vecākiem nav deklarētas dzīvesvietas, lēmumu par ārpusģimenes aprūpi pieņem tās pašvaldības bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā bērna vecāki faktiski dzīvo.
- Ja bērna vecāki nav zināmi vai bērns ir atradenis, lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi pieņem bāriņtiesa, kuras darbības teritorijā bērns ir atrasts.
- Bāriņtiesa, kura pieņēma lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi, lemj par:
- aizliegumu bērnam satikties bērnam ar vecākiem vai tuviem radiniekiem;
- bērna uzturēšanos pie vecākiem vai citā ģimenē;
- bērna uzturēšanos citā ģimenē ārvalstī;
- atļauju rīkoties ar bērna mantu;
- brāļu un māsu, pusbrāļu un pusmāsu šķiršanu adopcijas gadījumā;
- bērna adopciju uz ārvalstīm.