Viens no svarīgākajiem datumiem Latvijas valstij un tās tautai nenoliedzami ir 4. maijs, kas vēsturē iegājusi kā diena, kad tika atjaunota Latvijas Republikas neatkarība. Lai gan šķietami vien nesen, taču jau pirms 32 gadiem, 4. maijā Rīgā notika Latvijas PSR Augstākās Padomes sēde, kurā pieņēma „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
Augstākās Padomes sēdē par deklarācijas pieņemšanu nobalsoja 138 deputāti, taču deklarāciju neatbalstošie deputāti izvairījās no piedalīšanās balsojumā. Šīs deklarācijas pieņemšana bija ļoti nozīmīga, jo pēc nedaudz mazāk par 50 gadiem ilgstošās Latvijas pakļautības Padomju Savienībai, ar pārtraukumu no 1941. līdz 1944. gadam, kad visa Latvijas teritorija atradās pilnīgā vācu okupācijas pakļautībā, tika postulēts pārejas stāvoklis, kam līdzās atjaunota 1922. gada Satversmes darbība un Latvijas valsts oficiālais nosaukums – Latvijas Republika.
Latvijas neatkarība pavisam tika atjaunota tikai 1991. gadā, pēc referenduma par demokrātisku un neatkarīgu Latvijas Republiku, valsts apvērsuma mēģinājuma Padomju Savienībā, ko dēvē par Augusta puču un beidzot ar starptautisku Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas atzīšanu. Tas nozīmēja, ka Latvijai 1940. gadā prettiesiski atņemtais brīvvalsts statuss tika atgriezts. Lai gan mēs plaši atzīmējam 4. maiju, reizēm tiek piemirsts fakts, ka šis datums ieguva savu nozīmi notikumu rezultātā, kas norisinājās jau 21. aprīlī un pat vēl agrāk.
Pati ideja par 21. aprīļa Latvijas deputātu kopsapulci sākās ar Latvijas Tautas frontes Domes izteiktu iniciatīvu Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam atbalstīt Vislatvijas tautas deputātu sapulces sasaukšanu. Šī iniciatīva no Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija apstiprināta 1990. gada 16. aprīļa lēmumā Par Vislatvijas tautas deputātu sapulci un to parakstījuši: Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija sekretārs Imants Daudišs. Šis dokuments deva leģitīmu bāzi 21. aprīļa Latvijas deputātu kopsapulcei „Daugavas” stadionā. Jāmin, ka šī kopsapulce no līdzšinējām kopsapulcēm atšķīrās ar to, ka tā vairs neatradās pilnīgā komunistiskās partijas kontrolē.
Jau minētajā kopsapulcē piedalījās 8086 no tolaik ievēlētajiem pašvaldību deputātiem no dažādām Latvijas pilsētām, rajoniem un ciemu padomēm, kurus mūsdienās dēvētu par pašvaldību deputātiem. Arī Talsu un to apkaimes deputāti aktīvi iesaistījās šajā notikumā, ko pierāda fakts, ka 21. aprīļa kopsapulcē „Daugavas” stadionā piedalījās 270 Talsu rajona deputāti. Pirms balsošanas klātesošos „Daugavas” stadionā uzrunāja deputāti: Imants Ziedonis, Anatolijs Gorbunovs, Ivars Godmanis, Indulis Ozoliņš, Māris Budovskis un Romāns Apsītis, kuri pauda nenoliedzamu nostāju par Latvijas neatkarības un suverenitātes atjaunošanas ideju. Šis notikums Latvijas vēsturē ir īpaši nozīmīgs, jo 8003 deputāti, tajā skaitā arī visi Talsu rajona deputāti, nobalsoja par Latvijas nacionālās neatkarības atjaunošanu, kas parādīja nepārprotamu Latvijas tautas lielākā vairākuma nostāju, ko bija pierādījusi arī tā sauktā Dziesmotā revolūcija jeb Trešā atmoda, kas aizsākusies jau 1986. gadā un turpinājās līdz pat 1991. gadam. 21. aprīlī rīkotā sapulce pieņēma aicinājumu Latvijas PSR Augstākajai Padomei un tautai darīt visu iespējamo, lai ar demokrātiskām un nevardarbīgām metodēm panāktu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, kam līdzās dots mandāts Latvijas PSR Augstākai Padomei 1990. gada 4. maijā pieņemt Neatkarības Deklarāciju, kā arī pieņemta rezolūcija par atbalstu Lietuvai un Igaunijai, kurā apliecināta solidaritāte šīm republikām. Kopsapulcei noslēdzoties, domas pauda arī Latvijas Tautas Frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Daloties ar savām domām „Daugavas” stadionā, viņš minēja, ka deputātiem priekšā ir grūts ceļš līdz Latvijas valsts neatkarības pilnīgai atjaunošanai, citējot viņa teikto: „Ceļš uz brīvību nav iedomājams bez gara stingrības un nelokāmas apņemšanās pārvarēt šķēršļus”.
Lai gan toreiz ceļš līdz valsts neatkarībai likās salīdzinoši garš un grūts, kāds tas nenoliedzami arī bija, mūsdienās redzam, ka šī cīņa ar līdzšinēji pastāvējušo varu un gadu desmitiem ilgstošo pakļautību Padomju Savienībai atmaksājās ar brīvību un neatkarību, kuras augļus baudām vēl šobaltdien.
Sapulcei, kas „Daugavas” stadionā norisinājās 1990. gada 21. aprīlī, ir paliekoša nozīme ne tikai vairākuma balsojuma dēļ, kas pavēra iespēju ceļā uz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, bet arī tajā, ka valsts vara pieņēma lēmumu vadoties pēc pašvaldību deputātu viedokļa, nevis otrādi. Arī tai sekojošie notikumi 1990. gada 4. maijā un 1991. gadā kalpo kā veiksmīgs piemērs tam, kā ar demokrātiskām un nevardarbīgām metodēm ir iespējams panākt savu mērķi.
Laikabiedru atmiņas par šo laiku un to nodošana nākamajām paaudzēm ir ļoti nozīmīga, jo tikai tā mēs spēsim saglabāt šo Latvijas tautas vienotības sajūtu arī nākotnē, kā arī izpratni par to, cik labi ir dzīvot valstī, kas nav atkarīga no pilnīgas vai daļējas pakļautības citām valstīm, vairojot spēkus, nepieciešamības gadījumā, šo neatkarību aizstāvēt un par to cīnīties arī nākotnē.
Dāvis Derķevics,
Talsu novada muzeja speciālists vēstures jautājumos