2. aprīlī Līvu (lībiešu) savienība (Līvõd Īt) atzīmēja savas darbības simtgadi. Biedrība tika dibināta 1923. gada 2. aprīlī Mazirbē. Diemžēl, 1940. gadā padomju okupācijas rezultātā organizācijas darbība tika pārtraukta. Savukārt to atjaunoja tikai 1988. gadā ar nosaukumu „Lībiešu kultūras savienība”. Savu vēsturisko nosaukumu „Līvõd Īt” biedrība atguva 1993. gadā.
Piederības un simtgades svētku izjūta vēl joprojām virmo gaisā arī Talsu novadā, jo no mūsdienās tradicionālajiem 14 Ziemeļkurzemes lībiešu ciemiem – Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Kolka, Melnsils un Ģipka – ir mūsējie.
30 gadu garumā Līvu savienība darbojas un apvieno lībiešus Kolkā, Mazirbē, Rīgā un Ventspilī, lai turētu godā un nodotu nākamajām paaudzēm vēstījumu par lībiešu tautas nozīmīgumu un unikalitāti, saglabātu tās bagātīgo kultūru un tradīcijas, kā arī apzinātu un izceltu lībiskās saknes un turpinātu iedzīvināt lībiešu identitāti gan ikdienā, gan dažādās lībiešu kultūrtelpas aktivitātēs.
No 2012. gada Līvu (lībiešu) savienību (LS) vada Ieva Ernštreite, kuras dzimtas saknes meklējamas dziļi lībiešos un nāk no Miķeļtorņa, senās Prinču dzimtas.
Uz jautājumu, cik tad oficiāli lībiešu uz šo brīdi ir Latvijā, Ieva atbild: „Piederība lībiešiem katrā no mums izpaužas darbos un lietās, ko mēs paši sev apkārt veidojam. Man vienmēr ir bijusi doma: nesaki, kas tu esi pasē, bet izsaki sevi darbos. Mums pašiem nācās izzināt un uzzināt, ka esam piederīgi lībiešiem. Tas bija pārsteidzošs atklājums arī manā biogrāfijā. Tikai savos teju 40 gados apzinājos, ka ir lībiešu tauta ar saviem ciemiem, valodu, kultūru, tostarp mūziku, mākslu un literatūru. Tajā brīdī pamostas vēlme nevis oficiāli pasē ierakstīt, kas es esmu, bet griba līdz ar citiem turēt dzīvas mantotās lībiešu tautas vērtības.’’
Par LS plāniem, iecerēm un darāmo Ievas domas raisās nemitīgi, arī mājās esot. „Tā nu ir sagadījies, ka mana dzīvesvieta ir arī kaut kas līdzīgs LS birojam – dokumentācija, bibliotēka, fotogrāfijas, priekšmeti – daudz kas tāds, kas liek aizdomāties par lībiešu lietām katru dienu, iztēlē arī par notiekošo Kolkā un Mazirbē.
No brīža, kad 2019. gadā savas durvis vēra Kolkas Lībiešu saieta nams, LS Kolkas nodaļas čaklajiem un labajiem gariņiem pavērsās jauni apvāršņi un iespējas īstenot savu darbību augstākā kvalitātē. Šobrīd ir izveidojusies arī tā ideālā situācija, kad labā sadarbība ar Lībiešu saieta nama vadītāju Ivetu Bekmani kļūst vēl ciešāka. 25. martā viņa tika ievēlēta par LS Kolkas nodaļas vadītāju, tas ļauj cerēt, ka lībiešu lietas tiks pilnveidotas un attīstītas arvien saistošāk un interesantāk. Kolkā lībiešu aktivitātēm ir radīti izcili apstākļi un nodrošinājums. Tieši par tādu esmu sapņojusi arī Mazirbē. Diemžēl Lībiešu tautas nama uzturēšana ir tikai un vienīgi mūsu organizācijas atbildībā. Tas nozīmē nenogurstoši un brīvprātīgi ziedot savu laiku un citus resursus, lai nams būtu sakopts un gatavs darbībai. Ne pašvaldībai, ne arī kādai valsts institūcijai nav pienākuma šādas izmaksas segt. Ļoti vēlos mūsu namu redzēt piepildītu un rosības pilnu visa gada garumā, jo gada aukstajos mēnešos tas skumst. Piedaloties dažādos projektu konkursos tomēr izdodas mūsu ieceres īstenot, jaunas idejas rodas un cerams, ka tās īstenosies Līvu savienības nākamajā simtgadē, ’’ stāsta Ieva.
Nenoliedzami, Mazirbe un tās baltais, neparasti staltais Lībiešu tautas nams ir un būs lībiešu kultūrvēsturiskais un garīgais centrs. Ieva ar pārliecību teic, ka tas aicina un pievelk – ceļotājus un tūristus, pētniekus un vēsturniekus no Latvijas, no radu tautu zemēm un visas pasaules. Tā, šķiet, ir simboliska vieta, kur viesi grib apstāties, redzēt un uzklausīt stāstu par nama vēsturi. Tā ir vieta, kur pulcējas ne tikai lībiešu ļaudis no malu malām, bet arī piekrastes iedzīvotāji, to radi, draugi un paziņas. Visspilgtāk neizmērāmā kopības sajūta ļaudīs izpaužas brīžos, kad tiek svinēti ikgadējie Lībiešu svētki augusta pirmajā sestdienā.
Tomēr pats svarīgākais visā šajā Ievai ir cilvēks. Viņas vienkāršība un cilvēcība ir ievērota un ļaužu vidū augsti novērtēta. „Brīžos, kad esmu saskarsmē ar vietējiem iedzīvotājiem, vienkārši uzvaicāju: kā klājas? kas notiek? Tad var redzēt, kā cilvēks atveras, vēlas nākt talkā, nekad neatsaka palīdzīgu roku vai padomu. Tas ir kaut kas līdzīgs zelta fondam, kuru jūtu sev līdzās,’’ sirsnīgu smaidot, noteic Ieva.
Teiksma Pobuse, LS Mazirbes nodaļas vadītāja ir lepna un pagodināta, ka var darboties kopā ar Ievu: „Esam pateicīgi LS vadītājai par nesavtīgu un dziļi atbildīgu darbošanos lībiešu interesēs. Pateicoties Ievas prasmei pulcēt ap sevi darboties gribošus cilvēkus, kā arī viņas uzņēmībai, mūsu Mazirbes Lībiešu tautas nams tiek sargāts, uzturēts un kopts. Savukārt vasaras sezonā notiek īpaša darbība un dažādas tradicionālas un jaunas norises, kas liek Mazirbes dzīves ritmam pulsēt daudz straujāk. Īpaši priecājamies par jaunākās paaudzes iesaisti kopējās lībiešu lietās.’’
Uz jautājumu, kāda uz šo brīdi ir izveidojusies sadarbība ar Talsu novada pašvaldību, Ieva Ernštreite atbild: „Esot vizītē pie Talsu novada pašvaldības vadības, pastāstīju par visu labo un vērtīgo, ko šobrīd darām. Tiku ļoti uzmanīgi uzklausīta. Priecē, ka sapratne par lietām, ko varam darīt, ir abpusēja. Gan pašvaldība, gan mūsu organizācija var risināt tikai tos jautājumus un darīt tikai tās lietas, kas ir mūsu atbildībā un kompetencē. Tomēr ir atsevišķi jautājumi, kas ir būtiski un tieši ietekmē gan piekrastes ciemu vietējo pamatiedzīvotāju, gan Līvu savienības, īpaši tās jaunākās paaudzes turpmākās darbības. Domāju, ka ciešā sadarbībā rosinot un meklējot iespējas, varam iegūt lielisku rezultātu, tādējādi visi jutīsimies daudz labāk un stabilāk. Talsu novads aptver plašu teritoriju, bet, veroties jūras un lībiešu zvejniekciemu virzienā, Talsu novada ļaudīm ir daudz kā vēl nezināma, ko atklāt šai piekrastes pusē, lai justos pārsteigti un īpaši iepriecināti. Ieejot nākamajā simtgadē, es ļoti vēlētos, lai mēs būtu piederīgi un jums vajadzīgi, savukārt jūs mūs novērtētu. Lai turpinās šī priecīgā iepazīšanās ar visu labo, kas ir Lībiešu krastā!‘’
Savukārt LS Kolkas nodaļa dibināta 1989. gadā. Nelielu ieskatu par tās darbību līdz pat LS simtgadei sniedz nu jau bijusī ilggadējā Kolkas nodaļas vadītāja Maija Rēriha:
„Esam laimīgi un lepni, ka kopā ar citām LS nodaļām ir sagaidīta šī lībiešu sabiedrībai ārkārtīgi nozīmīgā jubileja un dots ieguldījums savienības darbā ilgtspējīgā attīstībā. Kolkas lībiešu grupa tās pastāvēšanas laikā ir bijusi arī viena no aktīvākajām sabiedriskajām organizācijām Kolkas pagastā.
Šajā laika posmā paveikts ir daudz. 1993. gadā tika iegūtas telpas Kolkas pagasta pašvaldības ēkā, kur tika izveidots Līvu centrs „Kūolka” un uzsākts aktīvs darbs pie etnogrāfiskās kolekcijas izveides no grupas biedru savāktajiem senajiem sadzīves kultūrvēsturiskajiem priekšmetiem un darba rīkiem. Izveidojām plašu informatīvo materiālu, tostarp: audio vizuālo, grāmatas, žurnālus, filmas u.c. Esam rīkojuši dažādus tematiskos pasākumus, izstādes un ekskursijas, kā arī aktīvi piedalījušies LS un Kolkas ciema pasākumos. Ir īstenoti arī projekti un veikti gan telpu remontdarbi, gan apkārtnes sakopšana un labiekārtošana, tādējādi veicinot centra darbības attīstību un pilnveidi. Savā centrā esam uzņēmuši tūristus un interesentus no tuvākām un tālākām zemēm. Esam gandarīti, ka mūsu centru apmeklēja arī valsts augstākās amatpersonas. Jauns mūsu grupas darbības posms sākās ar pārcelšanos uz Lībiešu saieta namu. Tika veikts liels darbs kolekcijas un priekšmetu pārvietošanai uz jaunajām telpām, kā arī etnogrāfiskās kolekcijas priekšmetu uzskaitē un marķēšanā atbilstoši muzeju prasībām. Daļu no priekšmetiem nodevām izmantošanai Saieta nama ekspozīciju izveidošanai. Savu darbību turpinājām, piemērojoties jaunajiem apstākļiem un iespējām. Arī jubilejas gadu esam sagaidījuši un turpināsim to godināt ar dažādām grupas iniciatīvām un aktivitātēm. Priecē, ka šobrīd Kolkas grupa atjaunojas: uzņemti vairāki jauni biedri un ir ievēlēta jauna valde.
Ļoti ceru, ka ar jauniem spēkiem, plāniem un cerībām, kā arī atbildības sajūtu dosimies tālāk, jo šobrīd lībiešiem ir dotas visas iespējas sevi apzināt, izpaust un parādīt. Priekšā vēl plašs darba lauks, lai lībieši atgūtu savu pašapziņu un identitāti, tādējādi ieņemot nozīmīgu un atbilstošu vietu Latvijas un starptautiskajā sabiedrībā. Vēlamies, lai atceramies un pieminām arī iepriekšējās paaudzes: viņu mantojumu, gara spēku, sīkstumu un izturību. Lepni nesīsim lībiešu karogu tālāk cauri nākamajām paaudzēm!’’