Skolēnu pavasara brīvlaikā, 13.–17. martā, mēs, trīs Mērsraga vidusskolas skolotājas – Iveta Balode, Sintija Freimane-Grīnberga un Ilze Mosa –, devāmies uz Dānijas Lejres komūnu, lai kopā ar vēl trijiem Fēru salu kolēģiem labāk iepazītu projektu darbu metodi un uz skolēnu mācīšanās prasmju attīstīšanu orientētu pedagoģisko pieeju, kas Dānijā ir ieviesta jau senāk, un tāpēc varam novērtēt šādas mācīšanās rezultātus.
Apmeklējām vairāk nekā 1000 skolēnu lielo Hvalso skolu un secinājām, ka lielākoties „dziļās” mācīšanās pieejai ir pozitīva ietekme. Protams, tikai tad, ja tā ir ieviesta pakāpeniski un tiek atbalstīta ar vajadzīgajiem resursiem – gan pedagoģiskajiem, gan tehniskajiem, gan laika.
Ar Lejres komūnas skolām, īpaši ar Hvalso skolu, Mērsraga vidusskola sadarbojas jau sen: savstarpēji ciemojas gan skolēni, gan skolotāji, veido kopīgus projektus un mācās cits no cita. Šo sadarbību aktīvi kopj un organizē mūsu angļu valodas skolotāja Zane Alkšbirze. Šogad mums pievienojusies arī Fēru salu skola. Šobrīd visas trīs skolas piedalās Nordplus finansētā projektā (Nr.: NPJR- 2021/10062) par tematu We are what we consume (mēs esam tas, ko patērējam). Mērķis ir mācīties citam no cita, kā attīstīt ilgspējīgu dzīvesveidu un ilgtspējīgus izglītības paņēmienus.
Vispirms mūs iepazīstināja ar pašu skolu un deva iespēju vērot dažas mācību stundas. Pirmais, kas pārsteidza, bija tas, ka skolas vidē uzsvars vairāk likts uz funkcionalitāti, nevis noformējumu: koridoru sienas bija noklātas ar pašu skolēnu nesen veidotiem darbiem vai pašu izvēlētām mēmēm, dažādām asprātīgām atziņām. Novērojām, ka skolēni jau agri tiek radināti pie modernās mākslas klātbūtnes vidē – pie atsevišķām sienām kā akcenti bija redzamas gleznas, kuras, izrādās, nav iegādātas par skolas vai pašvaldības naudu, bet ir pašu mākslinieku izvietotas ar cerību tās pārdot. Skola kopumā bija sakopta un ērta, piemēram, tajā durvīm nebija sliekšņu, kas atvieglo pārvietošanos ar dažādiem mehānismiem. Tajā pašā laikā bija pamanāms, ka skolā vairāk finanšu tiek tērēts, iegādājoties mācību līdzekļus un tehnoloģijas, nevis ikgadējiem kosmētiskajiem remontiem.
No kreisās: Iveta Balode, Ilze Mosa, Sintija Freimane-Grīnberga
Mācību vide mūs patīkami pārsteidza – katrā klasē ir plaukti ar mācību palīglīdzekļiem: papīriem, planšetēm, krāsām un zīmuļiem, grāmatām, rotaļlietām mazajiem. Jau no sagatavošanas klases vecuma bērni zina, kur kas stāv un prot klusu paņemt vajadzīgo, ja tas nepieciešams. Sintija Freimane-Grīnberga savus iespaidus par to raksturo šādi: „Tas, kas man visspilgtāk palicis atmiņā, ir miers un smaids, ar kādu viņi visu dara, viņu spēja nesatraukties par nesvarīgām lietām, sīkumiem. Ieejot klasē, uzmanību piesaistīja tas, ka kādam kājās ir apavi, kāds visu dienu skrien ar zeķītēm. Mācību procesā kāds sen jau visu ir izdarījis, pats domā, ko darīt tālāk, kamēr cits tikai darbu grasās sākt. Jau sākumskolas skolēni ļoti labi strādā pašvadīti, zina, kur paņemt palīgmateriālus, datoru, ja tas nepieciešams, sadarbojas. Reizēm šķiet, ka mēs pārāk daudz domājam par to, kāds būs gala rezultāts un kā visus ielikt vienā rāmīti. Vērojot stundas Hvalso skolā, vēlreiz pārliecinājos par to, ka svarīgāks par rezultātu ir pats process. Jāņem vērā tas, ka mēs esam ļoti dažādi, tāpēc būtiski ir skolēniem parādīt rīkus, iemācīt metodes, kā tikt pie gala rezultāta, un rezultāts arī būs.” Protams, daļēji arī mūsu klasēs tas viss ir nodrošināts, tomēr jāatzīst, ka dāņu izpratne par vidi, kas rosina mācīšanos, ir daudz praktiskāk orientēta – piemēram, dizaina un tehnoloģiju klasē (Makerspace) sienas bija noklātas nevis ar jaunām tapetēm vai iedvesmojošām atziņām, bet krāsotiem dēļiem, kuru šķirbās iestiprināti pārvietojami pakarināmie, uz kā saliktas nepieciešamās detaļas vai instrumenti stundu vajadzībām.
Mazajās klasēs vienmēr un pēc vajadzības arī vecāko bērnu stundās kopā ar skolotāju darbojas asistents, kurš palīdz izskaidrot, dažam bērnam patulkot (arī šajā skolā mācās bēgļu bērni), kādu nomierināt vai, tieši otrādi, iesaistīt. Man pašai interesants piedzīvojums bija vērot angļu valodas stundu 6. klasē, kurā skolotāja Estersita lietoja daudz spēļošanas elementu. Skaidrs, ka ne katru dienu skolēni „spēlējas”, tomēr spēļu izmantošana un pat izgudrošana pašiem ir šo stundu tradīcija. Ar vienu pašradītu spēli arī sākās stunda: skolēni paši bija angliski uzrakstījuši uz lapiņām darāmos uzdevumus, piemēram: „Sasit plaukstas 3 reizes!” vai „Kad kāds trīsreiz sasit plaukstas, dodies pie cilvēka ar brūniem matiem un izsaki viņam komplimentu (protams, angliski).” Katru reizi viņi uzdevumus maina pēc vēlēšanās, un vienmēr tādējādi tik iesaistīta un mācībām aktivizēta visa klase. Lai visi izkustētos, tika lietotas vairākas citas spēles: „Dilemmas” (skolotāja uz ekrāna demonstrē 2 pretējus apgalvojumus, piemēram, „Man patīk peldēt/Man patīk lidot”, tad skolēni atbilstoši savam viedoklim sastājas 2 grupās un pēc uzaicinājuma skaļi pamato savu izvēli); „Izdomā jautājumu!” (skolēni brīvi pārvietojas pa klasi, katrs paņem dotu atbilžu lapiņu ar vispārīgu atbildi („Jā, man ir”; „Nē, nez vai izdosies” u. c.), viņu uzdevums ir izdomāt un pāriniekam pateikt atbilstošu jautājumu, uz kuru tas savukārt cenšas atbildēt, pēc tam mainās ar pāriniekiem). Tiek veicināta skolēnu runātprasme, arī atbilstoša teikumu veidošana.
Arī 3. klases matemātikas stundā ar interesi vērojām, kā skolēni pašvadīti centās tikt galā ar izaicinājumu – saplānot galdu un krēslu izvietojumu noteiktam cilvēku skaitam. Pēc skolotāja skaidrojuma pie interaktīvās tāfeles trešklasniekiem bija jāizpilda uzdevums papīra darba lapā. Lai to paveiktu, viņi vispirms no plaukta paņēma planšetes, kurās tad katrs varēja izmēģināt vairākus mēbeļu izvietojuma veidus, izplānot, aprēķināt, pirms ierakstīt pareizo atbildi darba lapā. Un atkal jāsecina, ka dāņu skolēni jau tik ilgi ir ikdienā lietojuši tehnoloģijas mācību vajadzībām, ka to izmantošana ir dabiska mācību stundas sastāvdaļa, kas pat netiek nekā īpaši ieplānota vai izcelta kā inovācija. Tas novedis pie vērtīga paraduma – tehnoloģijas tiek lietotas tikai tad, kad tas veicina mācīšanos, un tikai tik daudz, lai atbalstītu stundas sasniedzamo rezultātu.
Spēcīgu iespaidu un pat baltu skaudību mūsos radīja pirms pāris gadiem izveidotā dizaina un tehnoloģiju klase jeb Makerspace, kurā, iepriekš piesakoties, savu stundu vai praktisku projekta darbu var organizēt jebkurš skolas pedagogs. Makerspace kabinets ir ļoti labi aprīkots: tajā ir ap desmit 3D printeru, lāzergriezējs, krūzīšu/T-kreklu apdrukas printeris. Tomēr galvenais resurss ir skolotājs-tehnoloģiju entuziasts Larss un viņa asistente Elīza, kuri ne tikai palīdz bērniem izveidot savu produktu, sākot no ieceres, bet arī skolotājiem saplānot un novadīt viņu stundas šajā telpā, tāpat saskatīt jaunas iespējas, kā varētu šeit pieejamās tehnoloģijas sasaistīt ar viņu mācību priekšmetu un apgūstamo tematu. Daļa skolotāju joprojām uz šādu starppriekšmetu saikni raugās ar neuzticību, tāpēc Larss jau drīz pēc mūsu viesošanās bija ieplānojis semināru savas skolas skolotājiem par projekta darbu iespējām ar Makerspace iesaistīšanu jebkurā mācību priekšmetā. Skolas gaiteņos redzama skolēnu veidoto lampu abažūru izstāde (izgriezti no koka ar lāzergriezēju), lielai daļai skolēnu ir paša veidots lineāls. Mēs viesojāmies sākumskolas klases literatūras stundā. Skolēni jau vairākas nedēļas literatūrā bija apguvuši tematu „Fantāzijas literatūra”, kurā lasījuši šī žanra stāstus, iepazinuši stāsta kompozīcijas/vēstījuma sastāvdaļas un tēlu veidošanas paņēmienus, tad katrs uzrakstījis un ilustrējis savu fantāzijas stāstu. Nu bija pienācis laiks izvēlēties kādu tēlu no sava stāsta, tā ilustrāciju pārnest datorā (lai ļautu mums redzēt visu procesu ātrāk, skolēni šoreiz tēlus drīkstēja atrast arī internetā), tad izvēlēties, vai attēls tiks uzdrukāts uz krūzītes vai izgriezts kā rotājums no koka vai organiskā stikla ar lāzergriezēju. Skolēni paši Larsa un Elīzas vadībā izgāja cauri visam attēla apstrādes procesam, līdz tapa gatavs produkts.
Kolēģe Ilze Mosa par redzēto raksta: „Man visspilgtāk palika prātā rosīšanās Makerspace darbnīcā, jutos kā piederoša skolai, aizraujoši ne tikai bērniem, bet arī skolotājiem. Lika aizdomāties par tehnoloģiju ienākšanu mūsu ikdienā, un cik lielu daļu no mūsu ikdienas darbiem un procesiem veic šobrīd un veiks nākotnē tehnoloģijas un modernās ierīces.” Jā, par šo tematu starp skolotājiem pat izraisījās diskusija, kurā Larss mūs provocēja padomāt, vai ir vērts mācīties kaut ko veidot ar rokām, pat rakstīt rokrakstā, ja arvien biežāk ražošanā un pat sadzīvē šos darbus dara ar tehnoloģiju palīdzību, pie tam rezultāts ir daudz precīzāks. Modernie rīki palīdzot skolēnam sagatavoties modernajai dzīvei, kurā pat traukus mazgā elektroierīces. Nonācām gan pie secinājuma, ka potenciāli varētu būt ne vien bīstami uzticēt visu savu sadzīvi tehnikai, bet roku darbs pats par sevi ir vērtība: tas gan attīsta cilvēka domāšanu, sīko motoriku, gan ir pamats seno arodu saglabāšanai un unikālu produktu izstrādei. Tomēr vairāk par jauno tehnoloģiju apguvi un neparastu mācību procesu šajā telpā skolēni mācās domāt plānveidīgi: katrs no projektiem tiek plānots tā, lai audzēkņi noteikti izietu visas plānošanas stadijas: situācijas izpēte/problēmas definēšana; problēmas izpratne/empātijas veicināšana; ideju apkopošana/prāta vētra; vairāki mēģinājumi/jaunu risinājumu meklēšana/produkta uzlabošana, attīstīšana; pēdējais mēģinājums/rezultāts; izvērtēšana. Skolotāji apzināti cenšas izglītojamos, kā paši saka, noturēt ilgāk produkta izstrādes stadijā, neļaut gatavoties iepriekš, noskatīt idejas mājās, mudina izvērtēt citu klases biedru darbu, uzlabot to. Mērķis ir skolēna paša pieredze, dziļā mācīšanās, un tādā gadījumā jāsecina, ka dzīvei sagatavo ne tikai jaunāko tehnoloģiju iepazīšana, bet jo īpaši projektēšanas stratēģiju apgūšana.
Trešajā dienā Hvalso skolas kolēģi mums piedāvāja izmēģināt inženierzinātnēs un robotikā plaši izmantojamos Lego mācību komplektus. Vēl pirms gada pašai skolai savu Lego komplektu nebija, viņi izmantoja Lejres komūnas piedāvāto iespēju – iznomāt komplektus uz dažām dienām un piesaistīt komūnas nodrošināto mācību speciālistu, kas atbalsta skolotājus un palīdz ieviest jaunākās Lego iespējas skolā. Ar šo gadu arī pati Hvalso skola ir iegādājusies LegoSpike komplektus, kas tiek izmantoti ne tikai mācību stundās, bet arī skolēnu brīvajā laikā. Arī mēs, viesskolotāji, tikām aicināti izveidot robotu, kurš kustētos uz priekšu bez riteņiem. Darba gaitā iezīmējās svarīgs šķērslis: nevis izdomas vai tehnisko zināšanu trūkums visbiežāk kavē darba izpildi, bet nedrošība – vēlme izdarīt precīzi, bailes no kļūdām. Procesa laikā dāņu skolotājs Jakobs bieži uzsvēra, ka nav vienīgā pareizā risinājuma, ir mūsējais risinājums. Ilze Mosa šo pieredzi komentē šādi: „Es neko būtisku no jauna savā darbā šobrīd neieviesīšu. Es tikai esmu guvusi apstiprinājumu tam, ka ejam ar robotikas pulc ņu un programmēšanas nodarbībām pareizajā virzienā. Ar laiku arī mūsu skolā būs papildus finansējums, lai iegādātos lāzergriezēju kokam un plastmasai, 3D printeris mums jau ir. Man šķiet, būtiskākais ir mainīt skolēnu un sabiedrības domāšanu attiecībā uz mācīšanās procesu, svarīga ir attieksme, kā skolēns ieguldās, iedziļinās, analizē, izvērtē, eksperimentē utt., nebaidoties kļūdīties. „Nebaidīties kļūdīties” ir tā frāze, kas man visvairāk uzrunāja cauri visam šim braucienam. To ir viegli pateikt citiem, bet, ak vai, kā negribas kļūdīties man pašai…” Savukārt Sintija Freimane-Grīnberga piebilst: „Ja man būtu iespēja, tad es noteikti vēlētos arī mūsu skolā ieviest vairāk jauno tehnoloģiju, piemēram, LegoSpike. Tas ir tas, kas aizrauj mani un patiktu arī skolēniem. Es to noteikti varētu integrēt dabaszinību stundās. Piemēram, lai paši uzbūvētu vienkāršos mehānismus, pārbaudītu, kā tie darbojas. Kā arī skolēni apgūtu robotikas un programmēšanas pamatus.”
Viesošanās Dānijā bija ne tikai intensīvs, bet arī iespaidiem ļoti bagāts laiks. Sintija Freimane-Grīnberga savā viedoklī izsaka mūsu visu domas: „Manuprāt, šajos projektos ieguvēji ir visi. Skolotājiem ir iespēja sevi pilnveidot un iegūt idejas, kā dažādot mācību procesu un ikdienas darbu. Vērojot citu kolēģu darbu, diskutējot, var iedvesmoties kādām pārmaiņām. Kā arī secināt, ka mūsu mācīšanas metodes un stili nemaz tik ļoti neatšķiras. Ļoti vērtīgas bija nodarbības Makerspace. Tas bija kas jauns man un manām kolēģēm. Skolēni darbojās ar interesi, mācību process bija radošs un jēgpilns.”
Iveta Balode
