Ir 2023. gada 28. aprīlis, pulkstenis rāmi soļo pāri 12 dienas viducī. Šī ir īpaša diena, jo gaidām īpašu ciemiņu – Dundagas meiteni, bet nu jau pērn izdevniecībā „Ezerrozes grāmatas” izdotā, jauniešu romāna „Dzirkstelīte” autori Maiju Bumbieri.
Skolā nav būts kopš 9.klases absolvēšanas 2009. gadā. Uz mirkli Maija satiek klases audzinātāju Sandru Salceviču. Un tad tikšanās ar Dundagas vidusskolas jauniešiem un savu latviešu valodas, literatūras skolotāju Inesi Freimuti. Runājam par skolu, mācīšanos, izglītību, notikumu un satikto cilvēku lomu mūsu dzīvēs. Maija stāsta par sava, jau sākumskolas klasēs radušos, sapņa piepildījumu – grāmatas tapšanu un izdošanu, uzsverot, lai jaunieši piedalās konkursos, izmantojot to finansiālās iespējas. Grāmatai ir veikts atkārtots metiens, jo sākotnēji drukāt nodots ne līdz galam izlabots manuskripts.
„Rakstīju ar domu, lai lasītājs aizdomājas pats par savu dzīvi”, tā saka autore. Un tiešām, grāmata liek domāt gan jaunietim, gan vecāka gadagājuma cilvēkam. Uzrakstītais nebūt nav autobiogrāfija, taču mūsu puses cilvēki, to lasot, gluži nemanot sāk meklēt līdzības tēlos un notikumu vietās. Maija saka, ka daudzas vietas ir reālas, piemēram, pirms balles jaunieši dodas parka dziļumā pie mazas baļķu kaudzītes – viņas skolas laikā tā tiešām bijis mūsu Dundagas pils parkā. Savukārt galvenās varones bērnības atmiņās tik tuvais vecpaps, kurš mazo Anci māca pazīt augus, nav reāla persona, bet tēls, kuram piemīt Maijai tik tuvā dabas tēma un darba, mācību vidē gūtā pieredze, saskarsme ar dabas cilvēkiem (Maija strādā Dabas aizsardzības pārvaldē, Latvijas Universitātē iegūts maģistra grāds ģeogrāfijas jomā). Savā grāmatā jaunā autore nebaidās runāt par smagām tēmām, izjūtām, ko mēs pieaugušie visbiežāk apzīmējam pat ar vārdu depresija. Un saprotam tikai vienu, ka šādi tumsas brīži var būt ikvienā vecuma posmā un pats svarīgākais, lai būtu spēks un saprāts tikt tam visam pāri un dzīvot tālāk. Ja smagajos brīžos ir blakus saprotošs otrs cilvēks, tad, protams, ir daudz vieglāk. Grāmatā Ance savu negatīvismu ļoti bieži fiziski izskrien.
Telefonsarunā, pirms mūsu tikšanās, Maija jautāja vai joprojām skolā strādā viņas latviešu valodas, literatūras skolotāja Inese Freimute, kura ir pozitīvais virzītājspēks jaunietes vēlmē rakstīt. Sarunas laikā, skolotāja Inese saka, ka pirmo reizi ir tikšanās, kurā uzaicinātā grāmatas autore ir viņas skolniece. Un tas ir lepnums un gandarījums! Skolotāja labi atceras Maiju un viņas rakstītos garos teikumus apjomīgajos un saturīgajos domrakstos.
Romāna beigu daļā Ance saka: „Grūti iztēloties, ka būtu varējis būt citādāk. Viss notika tieši tā, kā tam bija jānotiek. Tas posms dzīvē ir palicis tieši tik skaists, cik viņš bija skaists. Tagad es dzīvoju pati savu dzīvi un ienesu tajā to, kas man šķiet nozīmīgs.” Manuprāt, ļoti jēgpilni, pat stiprinājuma vārdi daudziem no mums.
Maija, stāstot par savu ceļu izglītības jomā, vairākkārt uzsver, lai jaunieši tiešām piedomā pie mācībām, eksāmeniem, jo ir izvēles, kad tas viss ļoti vajadzīgs. Maija, pēc 9.klases absolvēšanas Dundagas vidusskolā, nolēma iegūt profesionālo vidējo izglītību modes dizainā Rīgā, ko arī izdarīja. Šajā mācību posmā viņa saprata, ka vēlas mācīties tālāk to kas ļoti patīk, interesē un tās ir dabas zinātnes, ģeogrāfija. Bet skolā nebija šādu priekšmetu, tur cita specifika un nebija kārtoti vajadzīgie eksāmeni. Nenācās viegli, bet tagad viss veiksmīgi izdarīts.
Paldies, Maija, par šo tikšanos! Sirdī ir patiess siltums un gandarījums par to, ka tava grāmata mūsu puses jauniešiem patiesi patīk.
