Skriešanas, skrituļslidošanas, velo un orientēšanās sporta entuziasts, pieredzējis maratonists un ultramaratonists, taku skriešanas un nūjošanas treniņseriāla „Talsu jūdze” organizators, apceļojis pasauli, tostarp studiju laikā gadu nodzīvojis Amerikā, izmēģinājis spēkus dažādās piedzīvojumu aktivitātēs, ieguvis augstāko izglītību mašīnbūves inženierijā un savā izvēlētajā specialitātē nostrādājis 24 gadus, tāpat savulaik daudz fotografējis, kā arī pasniedzis orientēšanās nodarbības Talsu novada Bērnu un jauniešu centra audzēkņiem… vienam cilvēkam gandrīz vai tā kā par daudz. Pieredzes bagāto skrējēju Andri Leju vilina skriešanas azarts un viņš atzīst, ka šā sporta entuziastus satikt priecājas vienmēr, jo īpaši trešdienu vakaros „Talsu jūdzē”. Kā Andris nosvinēja savu 50 gadu jubileju, jautāsiet? Kopā ar kompāniju – skriešanas draugiem, noskrienot 50 kilometrus – tieši tik vienkārši!
Beidzamā mēneša laikā uzrunāju Andri Leju vairākkārt, ar neatlaidību aicinot uz interviju. Ikreiz saņēmu pieklājīgu atteikumu: „Mani kurzemnieka gēns ir sitis ar pilnu jaudu un šķiet, ka es neesmu sevišķi saistošs citiem. Šī ir tikai mana dzīve. Diez vai jums tā laba būs, tāpēc no manis nekāds interesantais publikācijas saturs nesanāks.” Pateicoties veiksmīgai reizei kārtējās sarunu kārtas laikā, man tomēr izdevās Andri pierunāt uz tikšanos. Par spīti dzestrumam un vējam, Andris uz sarunu atbrauc „velosipēda mugurā”.
Andris dzimis Talsos un 101% ir Talsu patriots, taču pēdējos 27 gadus ar sievu dzīvo Laidzē, kas piesaista ar savu mierīgo lauku dzīves ritējumu, kur, kā pats saka, vien mazdārziņš ir lielākais iespējamais dzīves satricinājums.
„Pamatskolas laikā neskrēju un arī ar citiem sporta veidiem nebiju aizrāvies. Ja tā labi padomā, tad vienīgais, kas man fizkultūras stundās patika, bija distanču slēpošana, bet acīmredzot šī vēlme nebija tik urdoša, lai pievērstos šim sporta veidam nopietnāk. Ar skriešanu sāku nodarboties mācoties Laidzes tehnikumā, kad pāris reizes aizgāju draugam līdzi uz vieglatlētikas treniņiem. Mazliet līdzīgi, kā tas notika ar manu dēlu, kurš šogad aizgāja līdzi draugam, lai pieteiktos maratonam, bet rezultātā arī pats to šogad Rīgā noskrēja (par ko ļoti lepojos!). Man paveicās ar draugiem, skolotājiem un treneriem, kuri motivēja arī mani pievērsties skriešanai un kopumā sportiskam dzīvesveidam. Skriešana sniedz grūti aprakstāmu laimes, brīvības un kustību prieka sajūtu. Tāpat kā daudzi skriešanas entuziasti, nu jau varu šo sporta veidu droši saukt par savu sirdslietu, pat par atkarību,” stāsta Andris, un viena no viņa sarunas gaitā vairākkārt uzsvērtajām atziņām bija: nevajag baidīties no jaunām lietām un sākt sportot nekad nav par vēlu! Nevajag gaidīt to „īpašo dienu” un, ja patiesi kaut ko vēlies, tad dari to tagad.
Gadi Laidzes tehnikumā Andra dzīvē vienmēr ieņems lielu un īpašu lomu, jo šajā laika periodā notikušas daudzas pozitīvas izmaiņas un svarīgas lietas: iepazīti lieliski cilvēki – ar vairākiem no tiem joprojām tiek uzturēti kontakti, kursantu gados spēlētas dažādas lomas tehnikuma teātra trupā, kur arī Andris sastapis savu sievu Sanitu, ar kuru kopš tā laika dala kopējos sportiskos piedzīvojumus. Tāpat piedalīšanās orientēšanās sacensībās sākās līdz ar mācībām Laidzē, kad kopā ar rasēšanas pedagogu Viesturu Brālīti, kurš bija šī liktenīgā brauciena iniciators, Andris ar draugu kompāniju tika nogādāts mežā, kas arī bijusi pirmā orientēšanās pieredze. Ar to arī tas aizgāja – „āķis bijis lūpā”.
„Viesturs Brālītis viennozīmīgi ir iedvesmotājs, brīnišķīgs pedagogs un cilvēks, kurš man palīdzēja apgūt prasmes rasēšanā, un man šī nodarbe ļoti iepatikās. Viņš rosināja pašus jauniešus analizēt un domāt plašāk, lai spētu saskatīt iespējas un mācītos tās izvērtēt, kas pēcāk man ļoti noderēja studijās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tagadējā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte). Man pašam tagad ir interesanti, kā tas viss savienojas,” stāsta A. Leja.
„Šobrīd dienas pavadu, kā man pašam patīk teikt – „daiļkrāsojot dzīvi” – gan kā mākslinieks, gan programmētājs. Patīk „izkrāsot” ne tikai savu dzīvi, bet censties to izdarīt arī līdzcilvēkiem. Pats nevaru iedomāties trīs un vairāk dienas bez kādas fiziskas aktivitātes, jo, ja neesmu bijis sportot, liekas, ka kaut kas pietrūkst, sākas lomkas. Mans sociālais tīkls ir aplikācija Strava, kas man kalpo kā Instagrams, Feisbuks vai Tviteris vienuviet, jo šeit mēdzu dalīties arī ar piedzīvojumiem kādās sacensībās vai padalīties ar kādu foto no treniņiem. Priecājos, ka digitalizācijas laikmets nav palaidis garām skrējējus un tiek veidotas skrējējiem pielāgotas aplikācijas, kas ir lieliska iespēja analizēt savus skrējiena rādītājus un ļauj sekot līdzi rezultātiem, jo mēs sacenšamies gan ar draugiem, gan ar konkurentiem, galu galā – sacenšamies paši ar sevi, cenšoties uzlabot jau savus sasniegtos rezultātus,” turpina A. Leja.
Aktīvais novadnieks ir noskrējis vismaz 25 maratonus, deviņus ultramaratonus, kas ir jebkura skriešanas sacensība, kas garāka par klasisko maratonu, proti, 42,195 kilometri, bet pusmaratonu skaits jau sen nojucis un reāli vairs nav apzināms.
„Prestižākajos maratonos, ja vien neesi ļoti ātrs, lai tiktu pie starta vietas, jāpiedalās dalībnieku izlozē, jo gribētāju skaits parasti ir lielāks, kā organizatori spēj uzņemt. Man kā vidusmēra amatierim ar kaut ko nozīmīgu atmiņā palikušas visas pieveiktās maratonu distances. Atceros, ka, piemēram, Venēcijā, pirms starta visi dalībnieki tika nogādāti 42 kilometru attālumā no centra, taču, tuvojoties finišam, trase ievijās pašā Venēcijā un veda pa tās šaurajām ieliņām un tiltiņiem, īsi pirms finiša ievedot arī Svētā Marka laukumā pašā Venēcijas sirdī. Tādēļ manā „topā” tas nenoliedzami ir vizuāli visbaudāmākais maratons! Taču Berlīne savā ziņā pārspēj visas vietas, kurās esmu līdz šim skrējis maratonu, dēļ saviem atbalstītāju pūļiem trases malās, kas dāvā neaizmirstamus spilgtu un emocionālu pārdzīvojumu pilnus mirkļus. Protams, arī organizatoriski šis maratons ir visaugstākajā līmenī. Perfekti! Starp citu Berlīnē dienu pirms skriešanas maratona notiek arī skrituļslidošanas maratons un pagājušajā gadā man izdevās paveikt „tviksiņu”, nostartējot abos šajos maratonos. Kā grūtāko no piedzīvotajiem maratoniem varētu nominēt Vilkaču maratonu tepat Latvijā, iesācējiem draudzīgāko – Tallinas maratonu, savukārt kā vienmuļāko – Hījumā salas maratonu,” stāsta Andris, norādot, ka viņa lielākā ceļojumu daļa bijusi tieši saistībā ar sportu un „maratonu tūrisms” ir kā savdabīgs ceļošanas veids, kur kā galvenais galamērķis ir kārtējais maratons.
Dubļainas takas, iespaidīgas kalnu nogāzes, stāvi kāpumi un nogāzes, neprognozējami laika apstākļi, tajā skaitā sniegs, aukstums, cieti kāju muskuļi, salkanas enerģijas želejas, kolas uzdzeramais enerģijai un daudz kilometru – arī šādas trases Andrim nav svešas. Andris stāsta, ka ir lepns būt viens starp deviņiem cilvēkiem, kuru kolekcijā ir kaltu medaļu komplekts, kas veido no septiņu burtu kombinācijas vārdu „Sigulda”. Lai to iegūtu, septiņus gadus pēc kārtas bija jāpieveic 55 līdz 80 kilometru garas distances kalnu maratonos, kas katru gadu norisinājās rudenī Siguldā.
„Gadus atpakaļ Latvijā tika organizētas dažādas interesantas komandu piedzīvojumu sacensības, kas varēja ilgt 24 stundas un pat ilgāk. Šāda veida sacensībās bieži vien ir ne tikai jāskrien, bet arī jāorientējas kartē, atrodot atzīmētos kontrolpunktus ar uzdevumiem, jābrauc ar velosipēdu un laivām, distancēs netrūkst purvi, ūdeņi, meža biezokņi un citi šķēršļi, kur nepieciešams ne tikai fiziskais spēks, bet arī prāts un atjautība. Mazliet skumji, ka šāda veida sacensības Latvijā ir praktiski izmirušas. Tomēr mana utopiskā vēlme ir tāda, lai Talsu novadā šāda veida sacensības būtu, tāpēc šogad jau atkal, Talsu pilsētas svētkos, 2. jūlijā, visi aicināti piedalīties tradicionālajā mini orientēšanās piedzīvojumā „Vai pazīsti Talsus?” atgādina Andris, aicinot ikvienu atsaukties un pieteikt dalību šajā pasākumā.
Kā stāsta Andris Leja, Talsu novada aktīvajiem sportot gribētājiem daba dāvājusi lieliskus apstākļus treniņiem. Talsu pilsētas pakalnus pievarēt gan nav viegli, bet brīnišķīgie skati, kas paveras tiem, kas to spējuši, pavisam noteikti ir to pūļu vērti. Andris ar citiem brīvprātīgajiem palīgiem gadu no gada organizē gan 18. novembra svētku skrējienu Talsos, aicinot ikvienu piedalīties sportiskā izaicinājumā un patriotiskās noskaņās izskriet, noiet, nonūjot vai nobraukt ar velosipēdu Latvijas kontūru astoņu kilometru garā maršrutā, gan jau ceturto sezonu, no aprīļa līdz oktobrim, taku skriešanas un nūjošanas treniņseriālu „Talsu jūdze”, kas šobrīd jau izaudzis no Talsu robežām un posmi notiek arī citviet novadā, tādējādi piedāvājot dalībniekiem arī papildus vērtību – jaunas un neredzētas vietas.
„2020. gadā, pamatojoties vien uz savu un domubiedru – Aigara Vārnas un Viestura Dzirkaļa entuziasmu un gribu darīt, radās skriešanas un nūjošanas seriāls „Talsu jūdze”. Organizatoru mērķis, seriālu sākot, bija piedāvāt sportot gribētājiem iespēju socializēties, apvienot Talsu un apkārtnes skrienošos un nūjojošos aktīvistus un atdzīvināt skriešanas sacensību tradīcijas novadā. Es ceru, ka šai apņēmībai ir kāda jēga – galvenais, lai tas būtu noderīgi un interesanti arī citiem. Patīkami, ka mūsu dalībnieku pulks aug – tas ir kā lielisks novērtējums tam laikam, kas tiek veltīts plānojot trases un organizējot skrējienus.
Varbūt kādam rodas jautājums, kādēļ nosaukums ir tieši „Talsu jūdze”? Kā varam lasīt enciklopēdijā – „eksistē vairākas mērvienības ar nosaukumu „jūdze”, to garums ir no 1 līdz 15 kilometriem”. Tā kā mūsu distances arī tiek veidotas ar diezgan lielu „daiļkrāsošanas piesitienu”, tad arī mūsu distances nekad nav vienādas un ļoti precīzas. Tieši tādēļ, kāpēc, lai tā nebūtu unikālā „Talsu jūdze”, kura vienmēr ir mainīga kā atspulgi Talsu ezeros :),” ar savām pārdomām dalās sporta entuziasts.
„Mēs esam ļoti pateicīgi ikvienam atbalstītājam, kurš jau kopš pirmā gada atsaucās mūsu aicinājumam, noticēja šim projektam un sezonas beigās, pēc aizvadītiem 15 posmiem startos, piešķir lieliskas balvas dalībniekiem! Paldies veikalam „Fans Talsi” un personiski Lindai Rukkei, Talsu tūrisma un informācijas centram, skriešanas seriālam Noskrienziemu.lv, orientēšanās klubam „Ziemeļkurzeme” un Talsu novada pašvaldībai par atbalstu! Paldies un vēlreiz paldies, ka esat ar mums!” izsaka patiesu pateicību Andris.