Apzināti ieguldījis sevī, lai nekļūtu par ezi, kas izbāž degunu no migas tikai nakts melnumā, jo izvairās no cilvēkiem un satikšanās, bet tagad, no malas raugoties, socializēšanās un klātbūtne dažādos notikumos ir Andžeja Beļēviča firmas zīme. Tomēr viņš ir un paliek intraverts, kas pēc pasaules iepazīšanas klejojumiem joprojām rūpīgi sargā savu savrupību. Lai arī nereti sabiedrībā uzvar skaļš ekspresīvums, tomēr viņa dziļajam un filozofiskajam radošumam ir patiesa pievilcība. Viss ir relatīvs, tā uzskata Andžejs, uzmetot gaisā monētu, tai allaž saskatot vismaz trīs puses.
Kustība ir Andžeja domāšanas process, tāpat kā Andžejs ir ģitāra, vinila plates, savu reizi arī joga, teātris un grāmatas, kūtrs rakstošais un dziesminieks, vienpatis, kurš apguvis būšanu sabiedrībā un dara to patiesi.
„Es kā dziesminieks, stāstnieks, vēstītājs un tu kā klausītājs, viens pret vienu, bez slēpšanās aiz ierīcēm, orķestriem, pavadošajiem sastāviem. Man ir ko teikt un tev ir interesanti klausīties.”
Andžejs neraksta daudz, mūziku rada citu vārdiem: kāpēc darīt to, kas otram jau ir iznācis labāk? Turklāt reizēm par pašu radīšanu interesantāk ir vērot, kā pie viņa nonākušais teksts transformējas. Vārdi ir kā māls viņa ģitāras pavadījumā, un pats Andžejs kļūst par lielo stāstnieku. Ko katrs šajā stāstā nolasa, tā jau vien paša bagāža un uzslāņojums, bet noteicošais ir šis intīmais, tīrais un nepastarpinātais process.
Viņa rokraksts nevienā sfērā nav kvantitāte (varbūt tikai izlasīto grāmatu skaita ziņā), un šampanietis nepaukšķ, un aplausi neskan bieži, jo būtiskākais ir process, ne spožs un nemainīgs rezultāts. Rezultāta ar stingru nobeiguma līniju var arī nebūt: viena dziesma, viena izrāde gadā. Toties melnrakstu viņam ka biezs. Ik dzejolis, ik dziesma ir turpinājumā pārdzimstošs, viņa vajadzība ir pats radīšanas process, paša iekšēja nepieciešamība, un nav jāaplaimo klausītāji vai skatītāji, ir jānomierina savs urdošais nemiers, radot jaunus melnrakstus, ko pārrakstīt atkal un atkal no jauna.
Šī nemitīgā pārradīšana izpaužas arī viņa dīdžejošanā: vinila plates, pateicoties draugu interesei, nu kļuvušas arī par Andžeja pasaules (un būtisku dzīvokļa interjera) daļu.
„Vai maz ir iespējams dzīvot, sevi neatrodot?”
Andžejs ir stabila nestabilitāte vai arī nestabila stabilitāte: atkarīgs, no kuras puses skatās. Tajā savureiz disonē paša iekšējā pasaule un ārpasaules uzliktās ieražas. Jā, viņš ir iemācījies komunicēt ar sabiedrību, bet būšana vienam daudz un bieži ir ne tikai nepieciešamība, bet pat priekšnosacījums viņa iekšējai izdzīvošanai.
Ja parasti esam mudināmi iziet ārpus komforta zonas, tad Andžejs to ir darījis apzināti. Mērķtiecīgi pievērsies teātrim, jo „jau tik lielā mērā manī bija šis intravertums, iekšējā kautrība sāka tik ļoti spiest, ka sapratu: ja kaut ko mērķtiecīgi nedarīšu, tad kļūšu par mazo meža dīvainīti, kas paskatās, vai uz ielas kāds nenāk pretī, un tikai tad kā ezis iziet naktī, pie sevis burkšķēdams. Teātris bija iespēja sevi izprast un iemācīties būt cilvēkos.” Intravertums, savrupums un pašpietiekamība nekur nav pazudusi, ir tikai paplašinājušās paša robežas. Kā tad, kad akmeni iemet ezerā: viens ir vieta, kur tas nokrīt, bet pavisam kas cits, tā radītie viļņi, kas iziet ārpus.
Andžejs ir emociju emulators: var klausīties, runāt, diskutēt, meklēt strīdus punktus, apšaubīt vai piekrist. Viņa monētai ir vismaz trīs puses un viņa krāsu paletē ir daudz niansētu toņu, reti kad tur var ieraudzīt tikai balto vai melno krāsu. Pasaule ir sarežģītāka par to.
Daudzās intereses Andžejam ļauj piekļūt atšķirīgiem skatu punktiem un interpretācijām, ikkatras situācijas dažādajiem slāņiem, tāpēc Andžejs ir relatīvisma piekritējs, austrumu pasaules filozofijas cienītājs, kas izpaužas viņa mentalitātē. „Rietumu pasaules garīgās skolas ir ļoti absolūtas, dogmatiskas, tajās ir ļoti maz telpas brīvībai“, bet Andžejs mīl lauku bez robežām, bez iezīmētām kupicām un ceļa norādēm, pietiek, ja kaut kur stūrītī griežas kāds vējrādis vai zināms, kurā pusē uzlec saule.
Tāpēc arī joga ir viņa sazemēšanās veids, pašbūšana. Tiesa, tā reizēm izpaliek slinkuma un nespējas saņemties, citu, it kā ārpasaules uzliktu, prioritāšu dēļ.
„Man neder uz iekšējo meditāciju vērstie jogas veidi, kur pamatā ir pašapcere. Man vajag fizisko konceptu, saprast, kāpēc asanā jāpagriež kāja pa kreisi, ne pa labi, ko es un mans ķermenis jūt izstiepjot labās rokas mazo pirkstiņu. Esmu mājās mēģinājis sevi disciplinēt, bet ilglaicīgi tas nestrādā. Tas būtu tāpat kā skatīties kino mājās, kur blakuslietas nozog uzmanību – joga var pārvērsties par rīta vingrošanu.”
„Visforšāk, ja savu laiku var izmantot nevis kādām dzīves piespiestām lietām, bet tam, kam to patiesi vēlies veltīt.”
Andžejs nevēlas piespiedu kārtā/labprātīgi savas vajadzības aizvirzīt otrajā plānā, negrib pakārtot laiku naudas pelnīšanai, ikdienas rūpēm par to, ko celt vakariņu galdā, šādu cenu viņš nav gatavs maksāt. Viņam pietiek ar zvanu tuvākajiem reizi divos trijos mēnešos, apziņu, kas rodas no sociālajos tīklos redzētā: visi ir veseli, un dzīve notiek. Pārspīlēta vēlme dalīties pārdzīvojumos ne viņam, ne viņējiem nav raksturīga. Jā, vecumdienās vien pašam būs jāizdomā, kā dabūt glāzi ūdens, bet viņš ar to rēķinās. Racionālisms ir viņa, tāpat kā nepieciešamība pēc struktūras, pat ja no malas tā kādam šķiet haotiska. Viņš apzinās, kas, vadoties no tagad pieņemtajām izvēlēm, viņu sagaida vēlākajā dzīves diapazonā.
„Šī sajūta manī nav bijusi vienmēr, esmu izgājis cauri dažādiem attiecību cikliem, ģimeniskajām lietām, bet kādā brīdī sapratu: kāpēc mocīt otru cilvēku un sevi, ja zinu, kas ar mani notiks pēc diviem trijiem gadiem. Attiecību sākumā esmu gatavs upurēt sevi, bet vienā brīdī tas beidzas.”
Viņam ir drosme paskatīties sevī un drosme nenoliegt savu būtību, lai tikai kādam citam būtu ērti un labi. Ir pārliecinājies, ka dzīve nav rožu dārzs un neviens uz paplātes neko klāt nepienes. Ja arī pienes, tad par to agrāk vai vēlāk tāpat būs jānorēķinās. Viņš no realitātes negaida to, ko tā nespēj dot. „Jā, man palīdz mans racionālais prāts. Viss ir relatīvs, un viss ir cēloņsakarību un seku nepārtraukts virknējums. Var izvēlēties pamainīt vai turpināt šo sakarību ķēdi. Izvēloties ir jāsaprot, ka jebkura izvēle ir kāds jauns virziens.” Jauni maršruti Andžejā kalkulējas nemitīgi, ik pasākums, ik vieta, kas apmeklēta, ir maize viņa iekšējai pasaulei un spēkam. Kultūras aktivitātes ir Andžeja dvēseles svaru zāle.
„Lasīt baudai, – tā tomēr ir bēgšana, un to var teikt par jebko, ko darām priekam un labsajūtai. Bet tas ir brīnišķīgs veids kā pamukt no pienākuma, atbildības, no lielajiem bubuļiem, kas nāk līdzi pieauguša cilvēka dzīvei.”
Andžeja jaunākā lasāmviela, ko nesen pabeidzis, ir Ilonas Ozoliņas-Čiu grāmata „Pietura pēc pieprasījuma”. Viņa pirmā izvēle vienmēr būs kvalitatīva latviešu literatūra, un to, kas, viņaprāt, ir kvalitatīvs, Andžejs nosaka, vadoties pēc iegūtās grāmatmīļa bagāžas, plašā literatūras apvāršņa, ko gadu gaitā ieguvis. Reti ir gadījumi, kad viņš noliek kādu grāmatu atpakaļ, to neizlasot. Ar laiku iemācījies baudīt rakstīto vairākos slāņos: viņš prot novērtēt sižetu, spēj lasīt, baudot valodu, tulkojumu, var analizēt struktūru.
Kā grāmattārps viņš ikvienam iesaka obligāto literatūru, grāmatu sērijas „Mēs. Latvija, XX gadsimts” un „Es esmu …”.
Agrāk viņš lasāmvielu izvēlējies intuitīvi, tā arī atklājis, piemēram, Kafku, Beketu. Literatūru, kas rauj jumtu, liek domāt vairāk un citādāk, bet literatūras stundās apspriesta netiek. Lai arī grāmatu pasaule nav cilvēka fiziskajai izdzīvošanai nepieciešama, tomēr tas ir veids, kā aizbēgt no sevis, no apkārtējiem, aizbēgt no ikdienas un vienmulības, no visa pelēkā, kas mūs it kā padara par pieaugušajiem. „Kas agrāk nekaitēja! Ja ir slikti, pieej pie mammas vai omes, kuras nekad tevi neatgrūdīs un neatstums, vēl pabužinās galviņu un papūtīs deguntiņu.”
Lasīšana ir Andžeja brīvā zona, templis, pie kā atgriezties. Pats grāmatas daudz nepērk, tiesa, dzejas krājumi ir viņa vājība, tāpat kā vinila plašu kolekcija.
„Kas notiek ar lietām, kas paliek aiz mums? Lai cik mums tās būtu vērtīgas, pasaulē viss nāk un iet, par zudību nav vērts uztraukties, jo tā tas notiek.”
Kas notiek ar mums, Andžej, kad mēs aizejam?
„Viss turpinās,” viņš atbild.