Kopā ar Anitru un viņas sirsnīgo sunīti Irmu izstaigājam interesantu maršrutu pa Rojas takām, kas caurbraucēja acīm slēptas. Drīzumā to varēs izdarīt ikviens interesents, klausoties Anitras sarakstītos stāstos par Rojas vietām un ļaudīm – ar Lauku atbalsta dienesta un biedrības „Talsu partnerība” atbalstu top audiogids „Rojas jūras stāsti”. Bet vislielākā aizraušanās ilggadējai vides žurnālistei un zaļā dzīvesveida piekopējai Anitrai Toomai šobrīd ir rokdarbi, kuru prasmēs viņa dalās ar novadniekiem.
Audiogida maršruts sākas no tilta pār upi, kur paveras skats uz zvejas kuģīšiem un jahtām, tostarp pasaules apceļotāju Mildu, ar kuru apkārt pasaulei pirms 20 gadiem ekspedīcijā devās ekspremjers Māris Gailis. Anitra šīs vasaras laikā sarakstījusi 35 stāstus par Rojas upi, ciema un kolhoza vēsturi. „Tik forši - varēju visu šo vasaru mācīties vēsturi. Šo to pastāstu tādu, kas arī manam vīram ir jaunums. Man ir teikts: „Kā tu vari rakstīt audiogidu, tu taču te neesi dzīvojusi.” Bet es esmu žurnāliste, esmu visu mūžu pieradusi rakstīt par to, ko es nezinu. Mans vīrs (dabas pētnieks, biologs Vilnis Skuja - aut.) šeit ir uzaudzis, skolas laiku te pavadījis.”
Lai gan Anitra Rojā dzīvo vien gadu, viņa ir aktīvi iesaistījusies ne tikai audiogida izveidē, bet dažādās citās sabiedriskās aktivitātēs: „Mani pagājušogad decembrī atlaida no darba Rīgā. Tad man radās iespēja dzīvot, jo agrāk man tam nebija laika. Es visur labi justos. Esmu komunikabla, visur, kur esmu, uztaisu audiogidu, iesaistos sabiedriskajā dzīvē. Šis ir tas brīnišķais periods, kad es varu dzīvot. Ja esmu brīva kā putns, man ir pilns skapis ar adījumiem un vīram smukas bildes, vai man grūti izstādi uztaisīt? Vai man grūti cilvēkiem bibliotēkā pastāstīt par Rīgas parku vēsturi, kuru es diendienā mācījos un arī uztaisīju astoņus audiogidus? Vai man grūti aizvest vietējos invalīdus uz Rīgu un parādīt kanālmalas apstādījumus?”
Anitra stāsta, ka ir uzsākusi intelektuāla darba meklēšanu apkaimē, un, sākot dzīvot Rojā, bijis sapnis strādāt tieši skaistajā Kaltenes kluba namā. „Pēdējā Rīgas darbā biju mobinga un bosinga sagrauta. Laiks Rojā ir pagājis dvēseles dziedēšanā. Atkal esmu stipra, man vairs nav paniskas bailes, ka mani diskriminēs vecuma dēļ vai kā savādāk.”
Kamēr laika ir gana daudz, Anita nododas rokdarbiem un māca apgūt prasmes citiem – gan tīkliņus aust, gan ar adāmmašīnu adīt. Mašīnadīšana Anitrai ir šībrīža lielā aizraušanās. Pavāre Dina Čuba, kas pazīstama kā Čubiš, vēlējās iemācīties adīt ar adāmmašīnu un uzaicināja Anitru ierādīt šīs prasmes Rojas Brīvā laika pavadīšanas centrā „Strops”. Tur Anitra iedraudzējās ar Daci, sauktu par mazo Dacīti, ar kuru kopā brauc arī uz Kolkas Lībiešu saieta namu izadīt senos lībiešu zeķu rakstus un uz studiju „Dzīpars” Talsos, kur savukārt mācās adīt ar rokām etnogrāfiski pareizus cimdus, un abas šīs prasmes – gan adīšanu ar rokām, gan mašīnadīšanu varot arī apvienot – lielumu noada ar mašīnu, bet interesantākas detaļas piemargo ar rokām. „ Rokdarbi ir tas, ar ko es nodarbojos visu savu apzinīgo dzīvi. Mirkli pirms kovida nopirku savu pirmo adāmmašīnu, sāku Youtube skatīties, kā adīt, jo Latvijā adītāju ir maz un kursu – nemaz. Tā es satiku savu skolotāju, no Krievijas aizbraukušu ebrejieti, Galu Golanski Izraēlā. Sapratu – adīt kā visiem 60 gadu pievārtē mācīties nav jēgas, - es viņus nepārspēšu. Un kam to vajag? Man ir jāmācās adīt tā, kā neviens Latvijā neada. Un tad es izgudroju gaisīgu mohēras jaku ar kuplām piedurknēm, ko adu vienā piegājienā. Bet mašīna pati neada, tūkstoš reižu ir jānovelk ar karieti un tikai tad jaka ir gatava.”
Un tā tas skaisti apvienojas prātu un garu veldzējošā vaļaspriekā, kas tāpat, kā zaļais dzīvesveids, nu jau ir Anitras būtība, un dabas baudīšanā, kas ikvienam rojeniekam un pilsētas viesim ir tik pieejama, atliek vien acīgāk palūkoties apkārt. „Rojai pāri iet putnu ceļš. Mēs pa guļamistabas logu varam redzēt, kā lido dzērves vai jūras kraukļu bari. Pat briežu bauru var dzirdēt,” par dabas klātbūtni stāsta mana šīs pastaigas gide.
Rojas piejūras zona ir patiesi pārsteidzoša – no plašas smilšu pludmales līdz niedru laukiem un koku un pakalniņu ieskautiem stūrīšiem, kas ir kā pilnīgi cita pasaule. „Ja esi redzējis kreisā krasta liedagu, tad šis ir pilnīgi cits! Bet tas ir viens ciems! Tam var pateikties moliem – mols aptur jūras straumes, uz Kolkas pusi uzskalojas smiltis, – tur arī ir akmeņi, bet smiltis ir tos apklājušas”, par tik atšķirīgo ainavu skaidro Anitra. Ejot gar niedru lauku, viņa smaidot stāsta: „Tur mans vīrs Vilnis Skuja atkal, kā bērnībā, kad no vecām zivju kastēm uztaisīja slēpni, ir to ierīkojis un fotografē putnus. Viņam izdodas brīnišķīgas bildes. Niedrājs ir pilns dzīvības – te ir ķauķīši un strazdi, ūdensputni, zivju gārņi, somzīlītes un bārdzīlītes, ūdeles un bebri...” Skatam paveras vēl kāda Anitras un Viļņa mīļa vieta – Ķirķrags, kur ūdru mamma ar mazuļiem uz akmens sauļojamies pieķerta. Te ir droši.