Sarunu ar kolorīto kulināri Dinu Čubu sākam ar recepti no saimnieces pūra lādes. Sākotnēji rojeniece saka, ka nevienu Jāņu ēdienu netaisa, jo viņai pēdējos gadus virtuvē pārsvarā ir tikai reņģu ēdieni, taču pēc nelielas tincināšanas viņa ir gatava labprāt dalīties ar savu ideālo pīrāgu mīklas recepti.
„Jāņos obligāti vajadzētu gatavot pīrādziņus. Lai tos pagatavotu, vispirms vajag „atdzīvināt” raugu, vienai paciņai rauga uzberot ēdamkaroti cukura un mazliet silta ūdens. Pēc tam jāņem desmit ēdamkarotes cukura un vienu ēdamkaroti sāls. Abas sastāvdaļas ieberam bļodā un pārlejam ar puslitru ūdens (ar ūdeni ir garšīgāk nekā ar pienu), pielejam vienu trešdaļu glāzes eļļas un kilogramu miltu. Kad tas ir sagatavots, mēs pievienojam uzbriedušo raugu un varam sākt mīcīt mīklu. Taču nevajag mīcīt ļoti cietu – tikai tik daudz, lai nelīp pie rokām. Sagatavoto mīklu liekam uz stundu ledusskapī, nevis zem silta dvielīša. Šī mīkla būs ļoti universāla jo no tās var taisīt ne tikai pīrādziņus, bet arī bulciņas, picas un daudz ko citu, kas ienāk prātā. Esmu pārbaudījusi – ar šo mīklu pīrādziņš trīs dienas būs mīksts,” savos gastronomiskajos meistarstiķos dalās Dina. Viņa šos Jāņus pavada pie meitas Zviedrijā un tur vasaras vidus svinēšanas svētkos cels galdā tieši pīrāgus. Zviedri tādus negatavo un viņa ar šo ēdienu ik reizi pārsteidz mūsu aizjūras kaimiņus.
Dina ir no Talsiem, te dzimusi, augusi un mācījusies. Taču no 1991. gada viņas mājas ir tuvāk piekrastei, jo viņa pārvācas uz savas mātes dzimto pusi – Roju. Ciems viņai vienmēr ir paticis un vēl aizvien asociējas ar bērnību. Taujāta kā viņa sāka aizrauties ar kulināriju, Dina stāsta: „Īstenībā – ļoti vienkārši. Mans vīrs strādāja ļoti populārā krogā un reiz saslima pavārs. Mani aicināja strādāt viņa vietā. Kādreiz, lai strādātu virtuvē par pavāru tie diplomi nebija ļoti vajadzīgi, nebija arī dažādi ļoti smalki ēdieni – vajadzēja prast uzcept karbonādi. Kurš gan tolaik nemācēja karbonādi cept? Protams, agrā jaunībā esmu cepusi dažādus groziņus, riekstiņus, bet visas ēdienu gatavošanas nianses un zināšanas esmu apguvusi pašmācības ceļā, darbā dažādos krogos”.
Iespējams, ja nebūtu šāda apstākļu sakritība Dina tomēr šo profesiju neizvēlētos apgūt, jo viņa pati stingri nosaka, ka pavāra darbs tomēr ir ļoti grūts. „Ne pa velti saimnieces kādreiz, kad gāja uz kāzām par pavārēm strādāt, pelnīja ļoti labu naudu”, nosaka Dina.
Daudziem vietējiem iedzīvotājiem un Rojas viesiem viņa noteikti ir ja ne labi pazīstama, tad noteikti atmiņā paliekoša, jo viņa vienmēr ir gatava dalīties ne tikai savā sirsnībā, atvērtībā un ķēķa padomos, bet arī ir gatava aizraujošā veidā pastāstīt par vietējo kopienu, tās pasākumiem un tradīcijām. Pēdējos gadus Dina ir pazīstama tieši ar saviem izslavētajiem reņģu ēdieniem. „Es patiesi neatceros kā tas viss sākās… Mani bieži aicina gatavot uz dažādiem pasākumiem un projektiem. Viena no manām tuvākajām sadarbībām ir Rojas muzeju. Jau vairākus gadus es piedalos un pārstāvu Rojas muzeju „Mājas kafejnīcu dienās”, kuras organizējam Kaltenes klubā. Šajās dienās pie mums uz Kalteni brauc dažādi viesi un es stāstu par mūsu puses kulināro mantojumu. Atceros, ka mana mamma bērnībā gatavoja iztīrītas reņģes ar pienu un cepa tās cepeškrāsnī. Lai gan tolaik man šis ēdiens ļoti negaršoja, šis viens no pirmajiem reņģu ēdieniem, kuru sāku gatavot. Tagad varu teikt, ka vietējie jau labi zina šo ēdienu. Viens gan man ir skaidrs – reņģe ir Rojas sudrabs, kas mums jāceļ saulītē! Mani patiesi pārsteidz, ka arvien vairāk cilvēkiem garšo reņģes. Nekad nebiju domājusi, ka būs tik liels pieprasījums pēc tām. Manā recepšu sarakstā ir reņģu zupa, reņģu pica, reņģes laiviņā, reņģu plātsmaize, reņģu kotletes, dzintara čarka ar reņģēm, viltotās reņģu austeres… Ārprāts, kas tik man nav! Īpaši izbrīnīti cilvēki ir par reņģu plātsmaizi.”
Ikdienas darbs Dinai aizrit Rojas brīvā laika pavadīšanas un jauniešu centrā „Strops”, kur viņa bērniem un jauniešiem māca gatavot un dalās ar saviem virtuves padomes. Viņa stāsta, ka mēdz gadīties, ka bērniem nereti nav ēdienu gatavošanas iemaņu un gadās, ka viņi neprot ne nomizot, ne sarīvēt burkānu, taču Dina ar lielu prieku dalās savās zināšanās. Jaunieši viņas virsvadībā gatavo rasolu, cep kēksus, kūkas, cepumus un Ziemassvētkos arī piparkūkas, kuras skaisti iesaiņotas tiek dalītas garāmgājējiem Rojas ielās. Kaltenē viņa reizi mēnesī tiekas arī ar vietējām saimniecēm, kur kopā gan eksperimentē ar receptēm, gan gatavo jau pārbaudītas vērtības, radot ne vienu vien gastronomisko šedevru.
Kur gan visas idejas receptēm tiek gūtas? Dina godīgi atzīst, ka tās tiek noskatītas internetā, izlasītas pavārgrāmatās, taču viņas sirdi visvairāk ielīksmo tieši tās receptes, kuras viņa ir uzzinājusi no cilvēku stāstiem. Visas savas receptes Dina patur prātā un produktus pārsvarā izvēlās no vietējiem ražotājiem. Piemēram, zivīm ir jābūt svaigām un tās viņa ņem tikai un vienīgi no Rojas zvejniekiem. Ļoti bieži viņa viesiem saka: „Zivtiņa vakar vēl peldēja”. Vietējie saimnieki viņai piedāvā arī kādus garšaugus, dārzeņus un augļus.
Pašus rojeniekus Dina raksturo kā sākotnēji vēsus, taču cilvēcīgus. Ja tu gribi draudzēties, tad arī ar tevi draudzēsies! Ikviena dalība kopīgos svētkos, iesaistīšanās pasākumos un aktivitātes ir liela atslēga uz rojenieku sirdīm.