Kopš Kolkas mūzikas skolas dibināšanas brīža – 1993. gada 1. septembra – Dzintra Tauniņa strādā par kokles spēles pedagoģi (no 2012. gada 1. janvāra Kolkas mūzikas skola tika pārsaukta par Dundagas Mākslas un mūzikas skolas Kolkas mūzikas nodaļu) un vada Kolkas tautas nama koklētāju ansambli. Papildus šiem darbiem viņa ir arī Kolkas lībiešu ansambļa „Laula” vadītāja. Abi kolektīvi ir pieredzes bagāti gan ar dalību Dziesmu svētkos, gan koncertējot tautas mūzikas festivālos, ar Latvijas vārdu vai lībiešu kultūru saistītos pasākumos un koncertos Latvijā un ārvalstīs. Līdztekus Dzintra Tauniņa savulaik ieņēmusi nozīmīgu lomu Kolkas ciema kultūras dzīvē un par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni. Pati Dzintra gan pieticīgi saka: „Ordenis ir visu radošo kolcenieku nopelns un prieks!”
Dzimusi jūrmalniece, Dzintra Tauniņa pēc Rīgas Pedagoģiskās skolas absolvēšanas Kolkā ieradās 1985. gadā un sāka strādāt par mūzikas pedagoģi Kolkas bērnudārzā. Vēlāk tika iegūta augstākā muzikālā pedagoģiskā izglītība kokles spēles un mūzikas skolotāja specialitātē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā.
„Protams, ka gaidām svētkus! Tas ir dzinulis, kas daudzus atkal uzmundrināja un liek sasparoties. Protams, ka tas ir ļoti iepriecinoši, ka mums ir kolektīvi, kuri vēlas piedalīties, darboties un tādā veidā šo mūsu tradīciju notur dzīvu. Veidojot kolektīvu, ir svarīgs ieguldītais darbs – dot impulsu, motivēt, atbalstīt, lai kopīgi veidotu kvalitatīvu amatiermākslas kustību,” saka Dzintra Tauniņa.
Koncertkokle Latvijā ir vienīgais nacionālais profesionālais mūzikas instruments. Kokļu klusinātais, niansētais skanējums piešķir īpašu krāsu gan tautas mūzikas apdarēm, gan tieši koklēm rakstītajiem mūsdienu autoru darbiem. Kokļu mūzika palīdz veidot Latvijas kultūras savdabību un kultūras formu daudzveidību, tā ir viena no Dziesmu svētkos pārstāvētajiem žanriem.
Šogad koklētāju ansambļu skatē piedalījās 74 koklētāju ansambļi, no kuriem augstāko pakāpi ieguva 21 kolektīvs, 31 kolektīvs ieguva pirmo pakāpi, tostarp Kolkas tautas nama koklētāju ansamblis, 21 – otro pakāpi, viens - trešo pakāpi.
„Abos kolektīvos pandēmija ir savus iespaidus atstājusi. Protams, jāpriecājas, ka neesam pārtraukušas savu darbību un varēsim piedalīties Dziesmu svētkos. Pašreiz koklētāju ansamblī ir septiņas dažāda vecuma koklētājas, bet ansamblī „Laula” dzied desmit dalībnieces. Īpaši liels prieks par katru jaunpienācēju un jāatzīst, ka brīdī, kad uznāca pandēmija, mūsu koklētāju pulkam pat pievienojās jauna dalībniece, kura, lai gan ir ar muzikālo izglītību, tomēr nekad iepriekš nebija spēlējusi kokli. Tāpat viena no kolektīva dalībniecēm dedzīgi turpina kopt šo tradīciju, mērojot ceļu no Rīgas uz Kolku, lai gatavotos Dziesmu svētkiem. Tik motivētā kolektīvā ir prieks strādāt!
Kolkas koklētāju ansamblis ir neiztrūkstošs dalībnieks gan bērnu un jauniešu, gan pieaugušo Dziesmu svētkos. Lai gan ar koklētājām šogad skatē startējām zemākās sarežģītības pakāpē, manuprāt, šīs pakāpes ir tikai nosacītas, to nevar tā nosvērt. Man ļoti gribētos, lai repertuārā kopskaņdarbi tiktu izvēlēti tā, lai tie būtu spēlējami arī katrā mazajā ansamblī, jo kopējais darbs ceļā uz svētkiem tiek ieguldīts milzīgs. Tā, piemēram, 1993. gadā, kad radās koklētāju ansamblis, tikai pēc desmit gadiem – 2003. gadā ieguvām 1. pakāpi un 1.vietu skatē, kas ir žūrijas augstākais novērtējums. Vairumam koklētāju šī bija pirmā skates pieredze, turklāt pandēmijas ēnā šim sastāvam iztrūka koncertēšanas pieredze, ikdienā tiek ieguldīts liels un mērķtiecīgs darbs, pielāgojot mēģinājumus katra dalībnieka individuālo prasmju izkopšanā, lai varētu nospēlēt Dziesmu svētku skaņdarbus pilnvērtīgā izpildījumā,” ar pieredzi dalās Dzintra, piebilstot, ja mēs kokles spēles tradīciju paši neuzturēsim dzīvu, nenodosim pēctecību, gana nenovērtēsim, cik patiesībā sarežģīti ir spēlēt šo instrumentu, tā var izsīkt ne tikai lauku reģionos, bet arī lielākajās Latvijas pilsētās.
Dzintra neslēpj, ka viņai Kolkā patīk, bet katram laikam ir savi izaicinājumi un savas iespējas: „Man šeit ļoti patīk dzīvot – ciematu ieskauj priežu meža aromāts, teritorija ir klusa un jūras brīze ienes garīgu un fizisku mieru. Bez šaubām, šeit bijis arī laiks, kad četras bērnudārza grupas bija maksimāli piepildītas, skolā mācījās ap 200 bērnu – tas bija normāli un pilnasinīga dzīve kūsāt kūsāja. Samazinoties iedzīvotāju skaitam lauku apvidos, likumsakarīgi, ka arī bērnu skaits tur esošajās izglītības iestādēs rūk. Septembrī būs 30 gadi, kopš Kolkā tika dibināta mūzikas skola. Noteikti tās darbība ir cieši saistīta ar pašdarbības kolektīvu un Kolkas pamatskolas darbību. Šobrīd skolas apmācības laiks samazināts uz sešām klasēm, kas principā nozīmē, ka mūzikas skolas programmas nākotnē vairs nav iespējams realizēt,” skaidro Dzintra.
Lai popularizētu un uzturētu dzīvu lībiešu muzikālo mantojumu, 2000. gadā ar toreizējās tautas nama direktores Ritas Leitendorfas iniciatīvu tika izveidots līvu dziesmu ansamblis „Laula” (nedaudz latviskots lībiešu vārds, tulkojumā – dziesma). To sākumā vadīja Ilona Jostiņa, vēlāk vadību pārņēma Dzintra Tauniņa.
„Vairākām ansambļa dalībniecēm uz dziedāšanas mēģinājumiem līdzi nāk arī savi bērni. Tas ir tik iepriecinošs fakts, ka bērni jau izaug mūzikas vidē un ir no mazotnes tajā visā iesaistīti. Mūzikas apguve attīsta bērnu emocionālo, radošo un intelektuālo pusi, kas ir vienlīdz būtiska. Caur mūzikas nodarbībām bērni iemācās plānot savu laiku, uzņemties atbildību, darboties komandā, ar cieņu izturēties pret citiem cilvēkiem, toleranci un disciplīnu. Līdzās ikviens mūzikas instruments māca būt centīgam un neatlaidīgam, kā arī attīsta darbaspējas,” par mūzikas daudzpusīgo nozīmi stāsta Dzintra.
Lībieši ir strauji izzūdoša etniskā grupa Latvijā, tāpat arī lībiešu jeb līvu valoda, ir gandrīz izmirusi, jo tajā kā ikdienas valodā sarunājas daži cilvēki. Ja vēl 20. gadsimta sākumā lībiešu valodā runāja pusotrs tūkstotis cilvēki, tad tagad valodas pratēju skaits būtiski sarucis. Kā stāsta Dzintra, lai popularizētu un uzturētu dzīvu lībiešu muzikālo mantojumu, lībiešu valodu daudzi apgūst dziesmās. Te talkā nāk lībiešu valodas zinātāja un skolotāja Zoja Zīle, kura ir arī ansambļa „Līvlist” aktīva dalībniece.
„Pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem pirmo reizi tika izspēlētas lībiešu kāzas, kādas tās tika svinētas 19. gadsimtā Kurzemes jūrmalā. Muzikologs un lībiešu kultūras entuziasts Dzintars Kļaviņš šo uzvedumu radīja kā savdabīgu rekonstrukciju. Lai tradīcijas neaizmirstu, Rīgas lībiešu dziesmu ansamblis „Līvlist” sadarbībā ar mūsu ansambli „Laula”, pēc ilga pārtraukuma, atjaunoja kāzu koncertuzvedumu, kas veidots pēc senču pierakstiem. Ar šo muzikālo uzvedumu esam viesojušies gan Talsos, gan Ventspilī, gan Rīgā, tāpat to izrādīsim Dziesmu un Deju svētku laikā Vērmanes dārzā,” atklāj Dzintra.
Pēc Dzintras domām, lībieši un viņu mantojums ir dziļi ieaudies katrā latvietī. „Latvijas lībiskās saknes ir mums visapkārt, jo īpaši tajos Latvijas novados, kuros lībieši savulaik dzīvojuši. Tas atklājas valodā, it īpaši latviešu valodas lībiskajā dialektā, vietu nosaukumos un tradīcijās. Lībiešu un latviešu valodas ilgajā savstarpējā mijiedarbībā abas valodas ir bagātīgi savstarpēji ietekmējušās – lībiešu valoda no latviešu valodas ir pārņēmusi daudzus senākus un jaunākus vārdus, gramatikas formas, izrunas īpatnības, savukārt lībiešu valoda ir bagātinājusi latviešu valodu. Man personīgi visvairāk uztrauc jautājums, kas notiks ar latviešu valodu jau pēc dažiem gadu desmitiem? Jebkurā gadījumā par valodas lietojumu ir jārūpējas mums pašiem. Mēs esam tie, kuri nosaka, kāda būs latviešu valoda – kā runājam ar saviem bērniem un mazbērniem, kādu valodu nododam nākamajām paaudzēm,” stāsta Dzintra Tauniņa.