Edgars Vesmanis ir dzimis Talsos, taču vecāku dzīvesvieta vienmēr ir bijusi Sabile, kur arī šodien Edgars dzīvo un strādā, vadot kultūras projektus. Ik dienu vērojot bagātīgo kultūras dzīvi un plašo pasākumu piedāvājumu šajā Abavas krasta pilsētā, Edgars gūst iedvesmu; tas liek noprast, ka viņa karjeras izvēles kompass par to, ka nākotne jāsaista ar kultūru, nav kļūdījies. Sarunas gaitā rodas iespaids, ka kultūras un mākslas vidē viņš orientējas teicami – viņu ap stūri neapvest un apmaldīšanās trijās priedēs varētu rezultēties ar fiasko.
Lēmumu par labu šādai karjeras virziena izvēlei Edgars pieņēma jau tīņa gados, mācoties Kandavas Kārļa Mīlenbaha vidusskolā. Viņam bija mērķis – pēc vidusskolas doties uz Rīgu un studēt pasākumu producēšanu. Tieši Rīga bija vieta, kur caur mākslu tika iepazīta kultūra un caur kultūru – māksla. Rīgā dzīvot viņš nav palicis, jo šobrīd savas zināšanas, kaislīgo aizrautību un radošo garu velta darbam Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrā un reiz sapņo uztaisīt lielu mūzikas festivālu.
Kas tad ir viņa iedīgļi radošajās industrijās? Kā vienu no spēcīgiem iespaidiem, kas nostiprināja pārliecību par karjeras izvēli, Edgars min teātri: „Kad mācījos vidusskolā, 10. klasē iepazinos ar Sabiles amatierteātra vadītāju Ziedīti Začesti, kura uzrunāja dalībai izrādē. Viņi toreiz iestudēja jaunu lugu, kurā bija dziesmuspēle – tātad vajadzēja dziedošus aktierus. Ziedīte mani bija dzirdējusi dziedam iepriekš, tāpēc sazinājās ar mani, izstāstīja ieceri – es piekritu. Tik vienkārši tas sākās… Sākotnēji man tika iedalīta loma, kur man bija tikai jāpiedzied, taču viens aktieris mums atkrita un nācās būt pamatsastāvā. Sākās jauna aizraušanās.” Svarīgi minēt, ka Edgars dzied no trīs gadu vecuma un absolvējis Sabiles Mūzikas un mākslas skolu.
Kā jaušams, profesionālie izaicinājumi Edgaram nav sveši ne teātra mākslā, ne mūzikā. Tie ir arī pamatdarbā – kultūras pasākumu organizēšanā un producēšanā. Nereti jaunieši, kas no mazpilsētas aizbrauc studēt uz galvaspilsētu, tur arī nolemj veidot savu turpmāko dzīvi, taču interesanti uzzināt kā Edgars nolēma atgriezties dzimtajā pusē? „Studējot Alberta koledžā, mums bija nepieciešams doties obligātajā praksē. Es skaidri zināju, ka nevēlos darīt to Rīgā – te bija pārāk liela burzma. Negribēju praktizēties lielā pasākumu aģentūrā, jo tādās vietās nereti ir lieli apgriezieni un praktikantus tur aizmirst, mēdzot uzticēt ar profesiju nesaistītus darbus. Es patiesi gribēju praksi profesijā no pašiem pamatiem – no pasākuma idejas līdz tā realizācijai. Dzīvojot divus gadus Rīgā, man gribējās mājās un radās ideja par to, ka varētu praktizēties tepat – Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrā. Šī ir tā vieta, kur man patīk atgriezties un Sabile man ir svarīga un vajadzīga. Sabile ir vieta, kur izjūtu konstantu labsajūtu! Mani laipni uzņēma un prakse tika aizvadīta. Drīz šeit parādījās arī vakance manā profesijā, kurai pieteicos un sāku darba gaitas. Sabiles dabas klātesamība man daudz nozīmē. Protams, arī Rīgā var atrast dabas nostūrus, taču galvaspilsētā ir jāpavada laiks, lai nokļūtu līdz kādai oāzei, bet Sabilē tas attālums ir aptuveni 100 metri. Līdz ar to, man Rīgā nekad nebija māju sajūta.”
Taujāts kādas ir pirmās pasākumu producēšanas atmiņas un kultūras darbinieka ikdiena, Edgars secina: „ Es priecājos par to, ka tik mazā pilsētā kā Sabile ir tik plašs pasākumu piedāvājumu klāsts. Protams, tā kā mans darbs ir kultūras jomā, man nereti sanāk vairāk piedalīties notikumu veidošanā un organizēšanā, nevis šajos procesos būt parastam skatītājam vai apmeklētājam. Tas mēdz pietrūkt, tāpēc es izmantoju katru brīdi kad būt arī skatītājam. Runājot par atmiņām, šķiet, ka viena no manām pirmajām pieredzēm pasākumu organizēšanā bija saistīta ar gatavošanos Sabiles vīna svētkiem. Es sākotnēji tikai piepalīdzēju, taču ātri vien radās entuziasms par pasākumiem. Tu vari salikt kopā radošas idejas, pat sākotnēji šķietami nesavienojamas lietas un viss īstenojas – apmeklētāji ierodas un pasākums notiek. Tas arī ir tas prieks un azarts manā ikdienas darbā. Tie veiksmīgākie pasākumi un notikumi nebūtu īstenojami bez kolēģiem, kuri mani ikdienā atbalsta un palīdz. No Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centra vadītājas Gintas Petras es ikdienas mācos ko jaunu. Esmu pateicīgs par viņas esamību Sabilē. Ikdienā bieži noder mana amatierteātra pieredze, kas iemācījusi mehānismus kā iziet no izaicinošām un sarežģītām situācijām.”
„Es, protams, gribētu, lai kultūras pasākumus cilvēki apmeklētu vēl vairāk. Es vēlos, lai kultūru, kuru piedāvā Sabilē, spēj novērtēt ikviens pilsētas iedzīvotājs. Man ir patiess prieks redzot vietējos iedzīvotājus apmeklējam pasākumus. Tas liecina, ka mēs darām savu darbu pareizi. Esmu pamanījis, ka ļaudis arvien vairāk iznāk no mājām, lai baudītu Sabiles bagāto kultūras piedāvājumu. Pie mums ierodas cilvēki no visas Latvijas un tas liek raudzīties optimistiski. Katrs cilvēka smaids un pateicība atnākot uz izstādi, izrādi vai koncertu liek darboties arvien labāk, kvalitatīvāk un radošāk. Sabile ir uz pareizā ceļa. Iedzīvotāji ieguldās dažādos veidos un ir jūtams, ka pilsētniekiem šejienes vide patiesi rūp. To var redzēt sabilnieku sejās un dzirdēt viņu teiktajos vārdos. Manuprāt, panākumu atslēga Sabilē ir spēja darboties kopējam labumam,” pārdomās dalās jaunietis.