„Esmu dzimis Talsos, uzaudzis Kaltenē un mācījies Rojā. Mūsu ģimene Talsos ieradās astoņdesmito gadu sākumā, un tas bija tās sapnis. Mans tēvs ir no Gruzijas, bet senči nākuši no Armēnijas un, bieži braucot uz šejieni, iemīlēja šo vietu un novērtēja šejienes rietumnieciskumu. Pēc studijām Krievijā, Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā tēvam diezgan bieži sanāca šeit būt. Tā viņš iepazinās ar manu mammu. Sākotnēji viņi dzīvoja Rīgā un pēc tam, kad radās vēlme pēc mājas, tēvs ar draugu, fotogrāfu Andreju Grantu brauca pa piekrasti, izkāpa Kaltenē un izlēma, ka šī būs labākā vieta, kur celt dzimtas māju ģimenei. Kad es piedzimu, māja vēl bija celšanas stadijā. Diemžēl tēvs aizgāja, kad es vēl biju ļoti jauns, mamma palika viena ar trim bērniem un mājas būvniecība apstājās. Tas viņai bija ļoti grūts periods. Laikam ejot, kad bija jau 2000. gads, māju, kas bija paredzēta ģimenei, mēs pārveidojām par viesu namu.” Tā par savas ģimenes saknēm Kaltenes pusē stāsta fotogrāfs Georgs Avetisjans.
Georgs sarunas laikā ne mirkli neminstinās. Viņam savas dzimtas pētniecība nav tikai brīvā laika aizraušanās, bet tam viņš velta arī savu profesionālo, radošo enerģiju, vācot stāstus. Georgs sagaida Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā, kur šobrīd norisinās viņa triloģijas izstāde „Mātes zeme. Tālu aiz polārā loka”, kas stāsta par viņa došanos uz Igarku, Krievijā, un atspoguļo viņa ceļojumu, kurā viņš devies pirms pāris gadiem, lai pētītu un meklētu mātes dzimtās vietas, kas rezultējās vēstures, tagadnes un nākotnes meklējumos.
„Pirmā triloģijas daļa „Dzimtene. Valstī garākais ciems”, kas, savukārt, stāsta par manu dzimto vietu, un trešā daļa, pie kuras es šobrīd strādāju, sauksies „Dzērve, kas pārlidoja pāri tēvzemei”. Tas būs stāsts par tēva dzimto vietu Kaukāza reģionā un armēņu diasporu,” klāsta Georgs. Savā radošajā ikdienā, savos darbos viņš runā par asimilāciju, uzdodot jautājumus, vai cilvēka identitāti veido vide vai ģenētika. Viņam svarīgi ir runāt par cilvēcīgumu, eksistenciālismu un vides mainību, un tā vien šķiet, ka šie ir temati, par ko viņš vienmēr ir gatavs ilgai sarunai. Strādājot pie foto stāstiem, Georgam būtiska ir personīgā saikne un; iepazīstot un reprezentējot pagātni, spēt objektīvi, reālistiski dokumentēt šodienu, neatmetot simbolisma valodu un metaforas.
Skolas gaitas Georgs sāka Rojas sākumskolā, tad Kaltenes sākumskolā, kur šobrīd ir „Kaltenes klubs”, un tālākais mācību ceļš, no 5. līdz 12. klasei atkal tika pavadīts Rojā. Rojas mūzikas skolā apguvis arī mežraga spēles prasmes un nodarbojies ar florbolu. Bakalaura grādu grafiskajā dizainā ieguvis Starptautiskā praktiskās psiholoģijas augstskolā, vēlāk turpinājis maģistra studijas Braitonas Universitātē, Apvienotajā Karalistē. Savu ceļu fotogrāfijā, laika posmā starp abu zinātnisko grādu iegūšanu, Georgs ir nostiprinājis komercfotogrāfijas lauciņā Amerikas Savienotajās valstīs, strādājot un fotografējot cilvēkus kuģu kruīzos.
„Kā es nonācu līdz fotogrāfa profesijai? Tas sākās studiju laikos, kad mums bija fotogrāfijas kurss, taču interese man bija kopš bērnības. Mana tēva, kurš, starp citu, bija liels progresīvā kino piekritējs un mācīja kinematogrāfiju, labākais draugs ir fotogrāfs Andrejs Grants, pie kura apguvu fotogrāfijas pamatus. Mums ar Andreju ir saskanējusi dzīves filozofija un izpratne. Fotogrāfija man ir bijusi klāt visu bērnību, tikai tolaik es nedomāju, ka pats varētu ar to nodarboties. Manā bērnībā nebija iespējas Rojā mācīties fotogrāfiju, līdz ar to bērnībā es par to nedomāju, nebija nekāda trigera,” tā par profesijas iedīgļiem stāsta Georgs.
Ideja pētīt dzimtas saknes viņam radās 2015. gadā. Dzīvojot septiņus gadus ārpus Latvijas, satiekot dažādus cilvēkus un iepazīstot daudzas kultūras, atbraucot uz Latviju, Georgs to pakāpeniski sāka uztvert tūrista acīm. „Man bija saruna ar vienu filipīnieti, kurš teica: „Man ir sapnis nokļūt zemē, kur ir āboli. Kur varu noplūkt ābolu un apēst,”” atmiņās dalās Georgs. Tā radās apziņa, ka esot šeit, mēs tiecamies pēc tā, kā mums nav, un piemirstam novērtēt to, kas mums ir. Nākusi lielāka sapratne par savu identitāti, vidi, cik ļoti tā bagātina. Esot prom no Latvijas, radās nostalģija. Radās interese pētīt to, kas ir dzimtene, tēvzeme un mātes zeme.
„Šķiet forši, ka ir iespēja dzīvot citā vidē, piemēram, nesen nedēļas nogali pavadīju Liepājā un jutu, ka es tur gribētu padzīvot kādu laiku, iepazīt vietējo kopienu, dokumentēt viņu ikdienu. Tas, protams, arī ir ļoti atkarīgs no cilvēka, jo var nodzīvot vienā istabā, četrās sienās un neko neredzēt.”
