Karīna Leinberga-Lemberga ir mārketinga speciāliste, satura veidotāja un uzņēmēja, kura jau nepilnu gadu ir arī Valdemārpils tūrisma informācijas centra vadītāja. Tikšanās ar viņu sākas Krišjāņa Valdemāra piemiņas namā Lielajā ielā 27, Valdemārpilī. Tur viņa vada ekskursiju, stāstot par Krišjāņa Valdemāra piemiņas zāli, kurā atrodas viņa portrets un Talsu mākslinieka, scenogrāfa Kārļa Freimaņa veidotie dekorējumi un kultūrvēsturiskā vērtība – lielizmēra glezna – „Latvji, brauciet jūriņā!”. Stāstot par ēku, unikālajiem sienu rotājumiem un koka dekoriem, nezinātājs pat nenojautīs, ka viņa Valdemārpilī dzīvo tikai no 2016. gada.
„Manas saknes ir Rīgā, esmu 100% rīdziniece. Manuprāt, mans lielākais „sākums” bija augstskolā, Ekonomikas un vadības fakultātē (Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte – L. Ā.), kur darbojos studentu pašpārvaldē. Tā bija ļoti liela dzīves skola, kas izmainīja to, kā raugos uz pasauli. Organizēju pasākumus, vadīju komandu, komunicēju. Pēc studijām liels izaicinājums bija dzīve Anglijā. Gāja grūti, bet rezultātā nonācu restorānā, kur pakāpeniski no viesmīles kļuvu par menedžeri. Tas bija 2004. gads, kad Latvijā restorānu kultūra nebija tik attīstīta un es Londonā atklāju jaunu pasauli. Man ļoti patika dzīve Londonā, tā daudz ko iemācīja, bija jāsaprot, kā pelnīt naudu, lai izdzīvotu. Konkurence darba tirgū bija liela, ja nestrādāji, bija jau nākamais aiz durvīm. Iemācījos attieksmi pret darbu, izpratni, ka, strādājot ar klientiem, pie manis nāk ciemos. Mana Anglijas dzīve pārtrūka pēc sprādzieniem Londonas metro: ikdienā braucu uz darbu caur vietu, kur notika terorakti. Jāsaka godīgi, augstākie spēki stāvēja klāt, jo es biju desmit minūšu attālumā no turienes – jutu haosu un spriedzi. Atgriežoties Latvijā, sākotnēji strādāju apģērbu veikalu tīklā, vēlāk jau dažādos lielos sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, kur esmu guvusi diezgan lielu pieredzi mārketingā, piedaloties dažādu zīmolu izveidē, izstrādē un atklāšanā,” atmiņās dalās Karīna.
Vienā dienā, kā jau tas dažkārt notiek, Karīna iepazinās ar topošo vīru, kurš ir no Valdemārpils. Viņa atzīst, ka jutās ļoti nogurusi no Rīgas, un, tā kā visu laiku tur bija dzīvojusi, izbaudīja iespēju doties uz Valdemārpili. Te uzreiz pamanīja lielo kontrastu starp Rīgas un Valdemārpils dzīves tempu un ātrumu. Miera pasaule, kur neviens nesteidzas, viss ir forši, skaista daba – tieši tā Karīna raksturo pirmos Valdemārpils iespaidus. Karīna ir pārliecināta, ja dzīvē tiek pieņemti pareizi lēmumi, tad viss saliekas īstajās vietās. Jau drīz viņa atrada darbu Talsos, radās apņēmība un vēlme iepazīties ar cilvēkiem, tāpēc pieteicās fotokursos. Tā viņa sāka iepazīt vietējos fotogrāfus, iesaistījās dažādos pasākumos un kopienas notikumos.
Vēlāk Karīna sāka strādāt Ventspilī, uzsākot ceļu tūrisma jomā: „Ventspils meklēja tūrisma informācijas centra vadītāju. Pieņēmu šo izaicinājumu. Sāku strādāt maijā, kad viss plauka, un sajutos kā mazā Itālijas pilsētā, braucu uz darbu ar lielu sajūsmu. Tajā brīdī radās pārliecība, ka pārvākties bija pareizais lēmums,” stāsta Katrīna.
Iekārtojot dzīvi Valdemārpilī, Karīna apprecējās un jau pēc zināma laika viņas ikdienā ienāca rūpes par dēlu Martinu un jau drīz arī par meitu Martu. Sākoties Covid-19 pandēmijai, viņa izmantoja izdevību pieteikties mācībām fotogrāfijā, Riga TechGirls digitālo prasmju kursos un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras biznesa inkubatoru pirmsinkubācijas programmai. Veltot laiku bērnu audzināšanai un profesionālajai pilnveidei, Karīna nolēma līdztekus ikdienas darba dunai vairāk strādāt ar pašas iecerēm un projektiem.
Gaidot Martinu, Karīnai atklāja gestācijas cukura diabētu, kas mainīja viņas uztveri par ēdienu. Pakāpeniski viņa atklāja pavisam jaunu uztura pasauli. Apbruņojusies ar vēlmi strādāt pie saviem projektiem un bagāžā ņemot līdzi lielo pieredzi darbā sabiedriskajā ēdināšanā un apgūtās zināšanas, tapa blogs – Es.gatavoju. Lai gan sākotnēji šķitis, ka viņas brālis gatavo labāk un galvenā ģimenes pavarda saimniece ir bijusi omīte, tomēr izrādījās, ka arī viņa pati prot gatavot. Karīna atzīst: „Pēc bloga izveides joprojām domāju, ka vēlos atvērt kafejnīcu. Esmu daudz strādājusi ēdināšanas uzņēmumos un visi, kuri šajā jomā ir strādājuši, saka, ka tas ir viens no smagākajiem uzņēmējdarbības veidiem. Dzīvē viss saslēdzas, tagad mums ir ēdināšanas treileris Sasmakas ezera pludmalē. Esmu pateicīga vīram un ģimenei, kas ir palīdzējuši šo sapni īstenot. Uz savu ģimeni vienmēr varu paļauties.”
Karīna uzsver, ka ir labi zināt, no kurienes esam, taču būtiskākais ir tieši tas, kāds katrs esam. Viņa stāsta: „Tā, manuprāt, ir patriotiska iezīme, definēt to, no kurienes esi. Būtiskākais ir cilvēka personība un spēja būt kopienā, jo tad, kad cilvēks ir tavā kopienā, tu viņu uztver par savējo. Esmu pateicīga par savu Londonas, Rīgas, Ventspils un Valdemārpils pieredzi, par iespēju attīstīt un realizēt projektu ieceres. Tagad, strādājot Valdemārpils tūrisma informācijas centrā, esmu priecīga, ka satieku cilvēkus, uzņēmējus, kuri mūsu pilsētā un tuvējos pagastos ir īsts zelts, spēj radīt un darīt. Manuprāt, strādājot Valdemārpilī, man ir izdevies radīt tūrisma uzņēmēju kopienu ar dažādu nozaru speciālistiem. Esmu sapratusi, ka šeit ir brīnišķīgi cilvēki un sirdī pati kļūstu par valdemārpilnieci. Te ir manas mājas, ikdienas vide, te aug mani bērni. Vai Rīgu izslēdzu kā savu pilsētu? Droši vien, ka ne.”