Kārļa Irbes ikdiena aizrit Mazirbē. Viņš ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Mazirbes draudzes mācītājs, kā arī LELB Piltenes iecirkņa prāvests. Taču mācītāja ikdienas pamata rūpes ir par Mazirbes Rekolekciju centru, kas ir garīgās un fiziskās atspirgšanas vieta mācītājiem, draudžu darbiniekiem un arī ikvienam, kurš vēlas atslēgties no ikdienas steigas un ļauties pievērsties sakrālajām vērtībām. Būdams uzaudzis pie jūras, viņš, šķiet, ir iemīlējis Mazirbi gluži kā savu dzimto vietu. Te aizvadīti jau vairāk nekā 10 gadi, iepazītas vietējās āres, vietēja kopiena un darīts viss, lai celtu godā visskaistākās piekrastes ciema vērtības.
„Šajā pusē, kopā ar sievu un bērniem dzīvojam jau vairāk nekā 10 gadus, kopš 2013. gada. Iepriekš dzīvoju kalpoju Rīgas Jēzus evaņģēliski luteriskajā baznīcā, taču mācītājiem mēdz būt rotācijas vai piedāvājumi no citām draudzēm. Kādu dienu saņēmu aicinājumu kalpot Mazirbes baznīcā, kā arī tika meklēts kāds, kurš būtu gatavs uzņemties vadīt Rekolekciju centru. Tā nu arī mēs pārcēlāmies! Sākotnēji man bija doma palikt kalpot Rīgā, taču tajā laikā vēl arī paralēli strādāju savā iepriekšējā profesijā ‒ biju programmētājs, taču mana vēlme bija pilnībā kalpot baznīcai ,” tā par savu lēmumu turpmākos gadus saukt par mājām Mazirbes krastu stāsta Kārlis.
Vienkāršā atbilde viņa izvēlei dzīvot Mazirbē bija aicinājums, bet ko tas nozīmē praktiskajā dzīvē? Kārlim jūras ūdens klātbūtne nav sveša, jo viņš no Jūrmalas, Majoriem, kur arī dzīvoja pirms pārvākšanās. Reiz viņu uzaicināja kļūt par krusttēvu draugu bērnam, kura kristības notika Dubultu evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Tā kā Kārlis nebija kristīts, viņam nācās iet apmācības. Vērojot viņa interesi un aizrautību, jau pēc laika viņu uzaicināja strādāt ar jauniešiem, vadīt jauniešu kalpošanu. Ceļš pie Jēzus viņam turpinājās mācoties Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Lutera akadēmijas draudžu darbinieku nodaļā, no kuras pēcāk varēja pāriet uz pastorālo nodaļu, tādējādi vasaras laikā viņam bija jāpieņem daudzi būtiski lēmumi par savu dzīvi, tai skaitā jautājums vai viņš ir gatavs kļūt par mācītāju, jo tobrīd viņa pamatdarbs bija tik aktuālajā un progresējošajā IT nozarē.
Kārļa ikdienas pamatdarbs ir LELB Rekolekciju centra vadīšana, kas primāri kalpo par vietu, kur atpūsties mācītājiem un viņu ģimenēm. Mazirbes draudze savulaik bija mantojusi skaistu muižas ēku, kas savu vietu rada gleznainajā piekrastē. Ēka bija diezgan labā stāvoklī, bet nebija ideju kā to piepildīt. Tā kā mācītājs savu draudzi pamatā satiek svētdienās, šo ēku uzturēt kļuva sarežģīti. Tad nu sarunās ar baznīcas vadību tika rasts risinājums un LELB uzņēmās apsaimniekošanu. Radās ideja veidot Rekolekciju centru, kura nosaukums veidojies no diviem svešvārdiem „rekolekcija” un „retrīts”. Vārdi nāk no latīņu valodas un to pamatdoma ir iespēja nošķirties no ikdienas vienatnē vai grupās, lai koptu savu garīgo dzīvi. Kā tas notiek? Cilvēki šeit ierodas, lai pavadītu brīvo laiku lūgšanās, lasītu Dieva vārdu un pabūtu vienatnē. Rekolekciju centra vadītāja virsuzdevums ir organizēt apmeklētāju plūsmu, guļvietas, rūpēties par ēdināšanu un darīt citas praktiskas un saimnieciskas lietas, lai viņi varētu mierpilni izslēgt mobilos telefonus. Te tiek rīkotas arī garīgās nometnes, tradicionālās Gregorikas dienas, dažādi dziedāšanas pasākumi un vēl daudz kas cits.
Kāda viņam bija tā sākotnējā iedzīvošanās? Kārlim un viņa ģimenei šajā posmā bija jārīkojas mērķtiecīgi un organizēti. Viņš stāsta: „Nebija daudz laika domāt, vienkārši sāc darīt... Tāda arī bija tā iedzīvošanās. Jā, varbūt kaut kādā sadzīvē bija lietas, kas bija jāsāk no nulles, taču ar laiku veidojās ļoti laba saskarsme ar apkārtējiem cilvēkiem. Te varbūt sākotnēji ir jūtama tāda ziemeļkurzemnieku attturība. Kāpēc gan cilvēki te dzīvo tik noslēgti viens no otra? Pēc gadiem es sāku vairāk saprast, ka šejienes iedzīvotāji ir vairāk aizņemti ar sadzīves rūpēm, taču pilsētniekiem virkne sadzīves lietu ir atrisinātas. Man bija jau sākotnēji skaidrs kāds ir mans uzdevums šeit un ko man darīt. Mazirbē izteikti var izjust ziemas un vasaras sezonas atšķirības, respektīvi, ziemā var iziet cauri visam ciemam un nevienu nesastapt, taču vasarā te var būt tik daudz ļaužu, gluži kā Jūrmalā”. Mazirbe ļoti daudziem nav pamata dzīvesvieta un šeit cilvēki brauc atpūsties un pavadīt brīvdienas, taču mazirbnieku raksturs atspoguļojas tieši vietējos iedzīvotājos, kas šeit pavada visu gadu. Tie pārsvarā ir pieticīgi ļaudis, kas iztiek ar to, ko paši rada. Tie ir dažādi cilvēki, kas dara dažādus darbus un ir ļoti pieraduši pie noteikta dzīvesveida, kuram raksturīga ir zināma nošķirtība. „Ir jābūt kaut kādam iemeslam, kāpēc cilvēki izlemj dzīvot nošķirti no apkārtējiem,” viņš prāto.
Sarunājoties rodas iespaids, ka Kārlis ir ļoti labi iedzīvojies, jo viņš diezgan droši spēj raksturot vietējo Mazirbes iedzīvotāju kopienu. Viņš uzsver, ka dzīvošana savrup ir izaicinājums. Draudze ir vieta, kur satikties cilvēkiem un socializēties pilnīgi visa vecuma cilvēkiem un dažreiz, neskatoties uz attālo dzīvošanu, ir ļoti svētīgi satikties kopā. Mazirbē nav iespēju pārbagātības to darīt, jo pat uz vēlēšanu iecirkņiem cilvēki dodas dažādos laikos un nereti ir vērojama iedzīvotāju sadrumstalotība. Taču, Kārlis uzsver arī būtisko, kopienas būtību veidojošo lokālpatriotismu, jo daudzi izvēlās vasaras pavadīt tieši šeit un ir gatavi ieguldīties kopējam labumam. Daudzi arī ir izbraukājuši pasauli, ieguvuši dažādu pieredzi un izlēmuši atgriezties tieši šajā piejūras krastā.
„Runājot „ierēdņu valodā”, Mazirbes dzīvi uzlabotu pakalpojumu pieejamība, taču svarīgi ir akcentēt labās lietas. Manuprāt, būtiski, ka šeit nav tikai draudzes dievnams, kur divreiz mēnesī notiek dievkalpojumi, bet te veidojas garīgā dzīve un ir spēcīga lībiešu kopiena. Te ir skaista vide, kura lēnām attīstās un Mazirbe ļoti daudziem asociējas tieši ar Rekolekciju centru un garīgiem, dvēseliskiem cilvēkiem! Tie ir gadu gaitā ieguldītā darba augļi, kas padara šo vietu unikālu. Ir patīkami būt tam līdzās un man tas ir ļoti personīgi. Esmu domājis arī par to, ka dziļākā būtībā mums tomēr kaut kas pietrūkst.... Kopumā redzot, kur virzās sabiedrība, es secinu, ka cilvēki vēlas būt katrs pats par sevi. Ikdienā es ļoti daudz lūdzos par cilvēkiem, par apkārtni. Protams, tas ir mans amata pienākums, bet tā ir arī mana personīgā vēlme. Apzinos, ka nevaru atrisināt daudzas cilvēku problēmas, bet varu pievērst ticībai. Es ticu, ka Dievs svētīs, jo galu galā viņš ir visa radītājs. Man nav jāgaida kad kaimiņš meklēs ceļu pie Dieva, jo es to varu darīt pats,” savās pārdomās dalās mācītājs.
