Nu jau aptuveni desmit gadus lieli un mazi Ziemassvētku brīnumu gaidītāji viņu iepazīst kā Strazdes rūķu mammu. Lauma Vītola ne vien ik decembri tajā pārtop, bet arī ikdienā strādā ar cilvēkiem pansionātā „Lauciene”, dodot ikvienam cerību, gaišumu un mīlestību.
Ienākot Strazdes muižā, kur ik decembri viesus sagaida Strazdes rūķi, jūtama un acīm manāma aktīva rosība. Te notiek īsteni rūķu darbi, savu vietu atrod dekorācijas un lampiņu virtenes, promejot pieķeram darbojamies arī rūķi Kraukšķi. Notiek gatavošanās viesu uzņemšanai – nedēļu pēc sarunas katru dienu uz šejieni priecīgā satraukumā pukstošām sirsniņām brauks bērnudārznieki un sākumskolu bērni. Telpā, kurā Lauma dalās savā stāstā, neesam vienas – te ir bariņš Ievas Jakimovas ar rokām darinātu rūķīšu, no kuriem viens ķērpju rūķēns ar dzintara gabaliņu rokās kļūst par manu līdzbraucēju mājup.
Lai gan aktīvākā sezona rūķiem ir Ziemassvētki, kad kopīgi tiek iets rotaļās un ceptas gardas piparkūkas, smiets par rūķu jokiem un blēņām, tomēr tie uzdarbojas un viesus gaida arī citos svētkos – Lieldienās, bērnudārzu izlaidumos. Atliek tikai jautāt, jo rūķi ir sarunām atvērti un draudzīgi.
„Jo mazāks bērns, jo vairāk tic brīnumam,” stāsta Lauma, “ir dažādi rūķi – redzamie un neredzamie. Arī bērniem sakām, ka ikdienā strādājam pavisam citu darbu, bet, kad uzsnieg pirmais sniegs, saņemam Lielās Rūķu padomes rīkojumu un liekam to malā. Pārtopam par rūķiem. Kad rūķu programmas divas stundas paskrien un bērniem ir jābrauc prom, vēl visi mēģina turēties kādam rūķim pie rokas, vēl jāatskrien un jāapķer, un tikai tad var doties mājās.
Pirms gadiem desmit rūķu ideju uz Strazdi atveda audēja Inga Dombrovska, bet sākotnēji nevienam nav nācis prātā, ka šī rūķu lieta varētu izvērsties tādā plašumā un gadiem ilgi: „Likām prātus kopā un sākām rakstīt scenārijus – katru gadu jaunu. Ir klases, kas pie mums braukušas vairākkārt. Tas, ko bērni dod, nav nopērkams, nav nekur citur iegūstams. Rūķa diena ir gara un vakarpusē ir nogurums, bet ir lietas, ko nevar salīdzināt naudas izteiksmē.”
Lauma uzteic Strazdes muižas pārstāves Silviju Niķi un Vitu Daugati, kuras vada kultūras dzīvi un ir šajā darbā ar sirdi un dvēseli, un par saviem rūķu bērniem saka – rūķu mamma jau nekas nav bez rūķiem. Arī kovid laikā, kad klātienē tikties ar bērniem bija liegts, Strazdes rūķi izgudroja veidu, kā iepriecināt ģimenes ar bērniem. Radošais kolektīvs parkā ierīkoja uzdevumu stacijas un aicināja Ziemassvētku vecītim atnest zīmējumu, par ko promejot balvā varēja paņemt konfekti.
Ārpus rūķu mammas dzīves Laumai ir divi pieauguši bērni, meita un dēls, vīrs Vilnis, kurš ilgus gadus vada skolēnu autobusu, bet ikdienā viņa strādā pansionātā „Lauciene” par sociālo darbinieci. Ceļš līdz tagadējam amatam bijis dažādiem pavērsieniem bagāts, kur praktiskais darbs allaž mijies ar kultūru: „Mana pamatspecialitāte ir veterinārais feldšeris. Kad likvidējās saimniecības, kādu laiku man piedāvāja pastrādāt pagastā kā kultūras darbu organizatorei, un no 1995. gada darbojos Strazdes amatierteātrī. Pirms tam nekad nebiju spēlējusi teātri. Tagad es esmu līdzās, bet ne vienmēr klātienē, – ja ne klātienē, tad ar kādu vārdu.
Ir teiciens, ka slikts tas karavīrs, kas negrib kļūt par ģenerāli. Tomēr esmu centusies darbu darīt, nevis mēģināt kādu vadīt un būt „augstākās” skolās.” Aptuveni desmit gadus Lauma nostrādāja arī vietējā pārtikas veikalā, bet, kad veikaliņu slēdza, iegūtā izglītība un pieredze lika kauliņus kopā, un Lauma saņēma piedāvājumu pārdevējas-konsultantes darbam SIA „Vetrem” veterinārajā aptiekā Talsos, kur bez piemērotas izglītības strādāt nevar. „Īsi pirms aptiekas aizvēršanās ļoti smagi ar insultu saslima mana mamma. Kad mamma pēc četriem gadiem aizgāja mūžībā, sapratu, ka veterinārijā man vairs īsti nav ko darīt. Man bija vairāk nekā 40 gadu, un sāku domāt, ko darīt tālāk,” Lauma dalās pieredzē.
Laumas sapnis bija kļūt par ārsta palīgu, bet veselības sarežģījumu dēļ no šī sapņa nācās atteikties. Toties ar Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas katedras vadītājas Daces Erkenas labvēlību Laumai piedāvāts mācīties par sociālo rehabilitētāju. Prakses laikā ceļš aizveda uz Laucienes pansionātu, kur Lauma strādā nu jau teju deviņus gadus. „Liktenis ir pagriezis, ka man atkal ir jāmācās. Un nu nevis pēc 40, bet pēc 50 gadu vecuma. Šobrīd mācos par sociālo darbinieku.”
Kā atzīst Lauma – Strazdes pagasts ir neliels un tā iedzīvotāji ir viena liela ģimene. Lauma dodas līdzēt, ja pagasta vai tuvējās Lībagu mājās kāds apslimst un vajadzīga palīdzība pat ja pašai darāmā bez gala. Arī pamatdarbā pansionātā klienti viņu ir iepazinuši un nāk parunāties gan par politiskajām tendencēm, gan izteikt viedokli par kādā raidījumā redzēto. Laumas sirds atteikt neprot un ir līdzcilvēkiem atvērta.