Talsenieku Miku Krastiņu savējie pazīst kā jaunu, talantīgu aktieri un režisoru, kurš paralēli mācībām Talsu Valsts ģimnāzijas 12. klasē ļoti aktīvi darbojas amatierteātrī. Lielu artavu savas enerģijas viņš iegulda tautas dejās un ikdienas dzīves neatņemama sastāvdaļa ir mūzika un dziedāšana skolas ansamblī. Šoreiz runāsim ar Miku par teātri. Par to kā tas nonācis līdz viņa interešu lokam, par to kā izdevies savu interesi pārvērst par neko citu kā skolēnu mācību uzņēmumu.
Jaunietis jau sākotnēji brīdina, ka tas stāsts varbūt ir pat nedaudz smieklīgs, jo tas notika, viņš bija apmēram 4 vai 5 gadus vecs. Mikus ar bērnudārza grupiņu kādā saulainā dienā devās uz Latvijas Leļļu teātri skatīties izrādi „Pasaka par diegabiksi”, taču vienīgais, ko spēj šodien atcerēties no tās izrādes bija šausmīgās lelles, kas viņu biedējušas. „Es patiešām biju ļoti nobijies no tām lellēm un visu izrādi pavadīju audzinātājas klēpī, asarainām acīm. Pateicoties bērnudārza pedagogiem un manai omītei, kura toreiz bija bērnudārza vadītāja, viņi sarunāja iespēju satikties ar aktieriem. Pēc izrādes notika šī tikšanās. Man atļāva apčamdīt, aptaustīt, apskatīt, paturēt šīs lelles. Aizejot mājās, es mammai teicu, ka es gribu pats savu lelli,” atceras Mikus.
Viņš uzsver, ka nedrīkst nepieminēt arī viņa krustmātes mammas aktīvo darbību amatierteātrī un, protams, savu ilggadējo teātra mākslas skolotāju, kas viņam, cītīgi apmeklējot nodarbības Talsu novada Bērnu un jauniešu centrā, ielikusi visus pamatus par šo mākslas sfēru – Antru Puriņu. Pateicoties Antrai, tika ielikti pamati aktiermākslā un diezgan ātri Mikus sāka spēlēt amatierteātrī kopā ar pieaugušajiem. Virbu kultūras nama amatierteātrī viena no viņa pirmajām lielajām lomām bija titulloma Annas Brigaderes „Sprīdītī”.
Taujāts, vai nākotni vairāk saista ar aktiera vai režisora profesiju, viņš atbild: „Šobrīd ir grūti to nodalīt, taču vispirms vēlētos kļūt par aktieri.” Sarunas gaitā viņš apstiprina pieņēmumu, ka, lai kļūtu par labu režisoru, ir jāsaprot aktiera darbs un bilst: „ Tas ir tik ļoti patiesi teikt, ka esmu saslimis ar teātri, jo zinu, ka ar to saistīšu savu nākotni. Protams, ka ir liela konkurence, bet es no tās nebaidos. Kā būs – tā būs! Ja es netikšu pirmajā gadā, mēģināšu citos. Es būšu tajā teātra vidē. Rēķinos ar to, ka sākotnēji mani varētu neuzņemt, bet vai tāpēc man ir jāmet plinti krūmos?”
Mikus šobrīd ir iesaistījies sabiedriskā labuma organizācijas „Junior Achievement – Young Enterprise Latvija” skolēnu mācību uzņēmumu programmā. Tā ir interaktīva mācību metode, kura vērsta uz apzinātu, mērķtiecīgu visu iesaistīto pušu mijiedarbību un līdzdarbošanos. Lai gan ierasts, ka skolēnu mācību uzņēmumos parasti redzam dažādus fiziski taustāmus produktus, viņa uzņēmējdarbības veids ir nekas cits kā teātra vadīšana, aktiera un režisora darbs un pasākumu producēšana. Kopā ar domubiedriem, viņš 2019. gadā nodibināja jauniešu teātra grupu „Es un mēs”, kuras darbības laikos ir radīti vairāku literāru darbu uzvedumi. „Es un mēs” ir ielūkojusies Annas Brigaderes, Mārtiņa Zīverta, Astrīdas Lindgrēnas, Ērika Kestnera un daudzu citu autoru daiļradēs, radot īpašas teātra izrādes, kuras var redzēt uz skatuvēm Talsu novadā.
„Mēs jau ilgu laiku vēlējāmies veidot vai nu skolēnu mācību uzņēmumu vai biedrību. Bažas radīja tas, ka visi līdzekļi, kas ir nepieciešami, lai īstenotu mākslinieciskās ieceres ir ļoti dārgi. Mācoties 11. klasē bija šī iespēja dibināt skolēnu mācību uzņēmumu un sapratām, ka šis ir labs risinājums kā ieguldīties, bet tai pat laikā spēt arī sevi atalgot kas ir ļoti, ļoti svarīgi. Tas nebūt nenozīmē tikai iemācīties tekstu un uzkāpt uz skatuves. Viss lomas gatavošanas process aizņem daudz laika un enerģijas. Paralēli izrāžu veidošanai, mēs arī nodarbojamies ar pakalpojumu sniegšanu – veidojam un vadām pasākumus. Šogad mums sanāks ļoti aktīvi darboties vadot Ziemassvētku pasākumus,” stāsta Mikus.
„Esmu nonācis pie secinājuma, ka esmu liels Talsu patriots. Mani saista šejienes kultūras dzīve. Ilgus gadus esmu bijis uz skatuves, dziedot, dejojot vai spēlējot izrādes. Talsi ir tā vieta, kurā es ik dienu mācos, šeit ir manas lielākās vērtības: ģimene, kura mani atbalsta gan grūtos, gan priecīgos brīžos un draugi, ar kuriem man ir kopīga valoda un līdzīga domāšana. Jūtos piederīgs vietai, kurā esmu sevi pilnveidojis. Esmu īpaši pateicīgs savai pasniedzējai Baibai Veismanei-Rezongai, kuras gan vairs nav starp mums… Viņa veltīja savu dzīvi mūzikai un pateicoties viņai esmu ne tikai iemīlējis dziesmu, bet piepildījis savus sapņus. Baiba bija brīnišķīga mūzikas skolotāja un liels palīgs arī iestudējumu tapšanā, organizējot tikšanās brīžus ar dziedošajiem aktieriem – Karīnu Tatarinovu un Aināru Ančevski. Teātris paver plašas durvis, jo tur satiekas gan deja, gan mūzika, gan aktierspēle,” savos iespaidos un pieredzē dalās Mikus.