Tamāras Zoltānes dzimšanas vieta un gandrīz līdz triju gadu vecumam bērnības zeme ir tālā Sibīrija un, kā viņa pati saka: esmu Sibīrijas meitene. Kopš 1960. gada viņas darbīgās un piepildītās dzīves gaitas norisinās Dundagas pagastā.
1949. gadā viņas vecāmāte un tētis, kurš tolaik mācījās 10. klasē, tika pakļauti PSRS represijām un izsūtīti no dzimtās vietas, tostarp jaunuzceltajām ģimenes mājām Puzē uz svešo zemi.
Tamāra stāsta, ka tur arī tētis iemīlēja un izveidoja savu ģimeni ar mammu, kuras dzīves ceļš no dzimtās Ukrainas uz Sibīriju ir ar savu personīgu stāstu.
„1960. gadā mūsu ģimene, kurā nu jau bijām trīs māsiņas atgriezāmies Latvijā. Esmu laimīga un dziļi pateicīga par to savai mīļajai, apbrīnojamai mammītei. Viņas apņēmība, drosme un gara stiprums ļāva mums dzīviem un veseliem atgriezties dzimtenē. Tāpēc es lepojos, ka izvēlējos pasē ierakstīt tautību tādu pašu kā mammai ‒ ukrainiete’’, stāsta Tamāra. Atgriežoties Latvijā, dzimtā māja Puzē vairs nebija, tāpēc ģimenei nācās turpināt dzīvi pie tuviniekiem Dundagas pagastā, Vīdalē. Tur arī aizsākās Tamāras skolas gaitas, bet, sākot no 5. klases līdz 8. klasei tās tika turpinātas Dundagā.
Savu izglītību viņa turpināja Laidzes sovhoztehnikumā un tā bija apzināta izvēle, jo paralēli mācību procesam, tehnikumā bija iespēja sevi pilnveidot un attīstīt savas dotības dažādās aktivitātēs. „Es biju sajūsmināta un pacilāta, ka radoši un aktīvi varēju līdzdarboties daudzos pulciņos, tostarp: dziedāt, dejot modernās dejas un spēlēt volejbolu’’, atmiņās dalās Tamāra.
1975. gadā pēc Laidzes tehnikuma pabeigšanas Tamāra sāk strādāt kolhozā „Dundaga’’. Laikam ejot, ir bijušas daudz un dažādas pārmaiņas, tostarp arī uzņēmuma nosaukuma maiņa, tomēr pēc būtības tā ir bijusi vienīgā Tamāras darba vieta līdz pat 2018. gadam. Šajā ilgajā laika posmā daudz kas ir piedzīvots un pārdzīvots, tostarp apgūtas dažādas prasmes un veikti dažādi darbi. „Reiz pat saskaitīju: apgūti desmit amati, tostarp esmu bijusi grāmatvede, lopkope, zootehniķe, agronome, ekonomiste, kā arī uzņēmusies milzīgu atbildību, pildot SIA „Dundaga’’ valdes locekļa pienākumus, stāsta Tamāra. Ņemot vērā iepriekš minēto var teikt, ka Tamāra Zoltāne uzņēmumā ir bijusi plaša profila darba darītāja un veikto darbu īstena meistare.
Tamāra sevi raksturo, kā īstu nemiera gariņu, kuram jāatrodas nemitīgā kustībā, tāpēc savā dzīves gaitā nozīmīga vieta ierādīta arī gana daudz un dažādiem vaļaspriekiem. Pozitīvas emocijas ir vairotas sirdij tīkamās nodarbēs, ik pa laikam izmēģinot ko jaunu. Ir gūts baudījums dejojot tautiskās dejas, līnijdejas un pat izmēģināta lokanības prasme vēderdejās. Tomēr pats lielākais hobijs un sirdslieta ir mūzika un dziedāšana. „Tā ir manas dzīves nepieciešamība, kura ielikta šūpulī jau no mazotnes. Bērnībā, klausoties Allas Pugačovas dziesmu plati, dziedāju līdz, un tādos brīžos mana dvēsele burtiski lidoja. Šīs augstās izjūtas mani pārņēma arī brīžos, kad visa ģimene – mamma, tētis un mēs – četras māsa daudzbalsīgi dziedājām sirdij tuvās dziesmas. Mans sapnis bija iemācīties spēlēt arī kādu mūzikas instrumentu. Kad manai vecākajai māsai nopirka akordeonu, tad es to reizēm nočiepu, lai dārza attālākajā stūrī patstāvīgi iemācītos to spēlēt. Un man tas izdevās, jo šodien pat atceros, kā ar abām rokām iemācījos nospēlēt dziesmu: Uz kalna stāv vientuļais ozols….’’, ar mirdzumu acīs un patiesu gandarījumu stāsta Tamāra.
Šobrīd Tamāra joprojām savu dzīvi turpina veidot pēc iespējas interesantāku un piesātinātāku, ne tikai veicot ikdienas darbu saistītu ar skolēnu ēdināšanu, rūpējoties un atbalstot savus vistuvākos un mīļākos cilvēkus, kopjot savu māju un dārzu Dundagā, bet arī, turpinot apgūt dziedāšanas burvības prasmes gan Dundagas pagasta korī, gan Kultūras pils vokālajā ansamblī. „Kāda kolēģe man reiz vaicāja: kāpēc tu dziedi arī vokālajā ansamblī un, ko tas tev dod? Uz ko atbildēju: mans pašmērķis nav dziedāt korī, lai tikai piedalītos Dziesmu svētkos. Nenoliedzami, ka dalība šajos svētkos patiešām ir tāds fantastisks un saviļņojošs notikums, kurā izjūtu dziesmas kopības spēku un auru, kā arī patiesi grandiozu emocionālu pacēlumu. Tomēr mana visdziļākā un patiesākā vēlme ir iemācīties tā kārtīgi dziedāt, tāpēc cenšos izmantot katru iespēju, lai pēc iespējas labāk apgūtu dziedātprasmi. Un to es daru ar lielu atbildības sajūtu, entuazismu un precizitāti, tādējādi, cienot kolektīva vadītāja un to dalībnieku ieguldījumu kopīgajā darbā, veidojot to skaisto fināla kopskanējumu.’’
Tomēr savu nemierīgo garu un kustību Tamāra brīžiem nedaudz apslāpē ar vēl kādu, ne tik ierastu vaļasprieku – izšūšanu krustdūrienā, kas ļauj sakārtot domas, atgūt spēkus un nomierina. Vaļasprieka aizsākums meklējams, darbojoties biedrībā „Visvīdale’’ un, gatavojot vīdalnieku veltījumu Latvijas simtgadei. Tamborējot, adot un izšujot tika izdarināti 194 Vīdales, Cirstes, Lapmežciema, Muņu un Dūmeles ciemu mājvārdu nosaukumi. Vietējās kopienas uzrunātie cilvēki ar prieku iesaistījās vērienīgā veltījuma tapšanas procesā. Tamāra saka: „Lai gan pati esmu bijusi liela adītāja, diemžēl, pienāk tāds brīdis, ka to vienkārši vairs nedrīkstēju darīt. Tomēr ļoti vēlējos kopā ar citiem iesaistīties un dot arī savu artavu kopīgajā darbā. Nu tad nolēmu mājvārdus izšūt.’’
Un nu jau izšūšanas ir kļuvusi par viņas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Ir radītas patiesi brīnišķīgas un skaistas glezniņas, kuras iepriecina gan pašas autores, gan citu cilvēku sirdis un acis. Tās rotā gan viņas māju, gan arī tiek dāvinātas radiem, draugiem un labiem paziņām.
Tamāra Zoltāne vaicāta par to, vai mīl to vietu un apkārtējo vidi, kurā dzīvo, atbild: „Katram no mums ir jāmīl savs darbs un lietas, ko darām, neskatoties uz to, kādā amatā un, kurā vietā tas tiek darīts. Es ļoti dziļi cienu tos cilvēkus, tos darba darītājus, kas par savu lietu ceļas un krīt. Manuprāt nepieciešams kāds spēcīgs dzinulis un virzītājs, kas mūsu kopienas ļaudis spētu iedvesmot, lai kopīgiem spēkiem paveiktu daudz labas lietas un darbus par ko paši vēl vairāk varētu priecāties un lepoties.’’